Tautiskums

Tautiskums, tautiskā kustība, tautībnieki (vc. Volkskundler, an. Lettophiles or ethnicists, kr. народовцы) - nosacīts apzīmējums latviešu nacionālisma kustībai XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām jaunlatviešiem pirms un politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika. Tās piekritēju - Fridrihs Veinbergs, Ernests Blanks u.c. -, nosacīts centrs bija Rīgas Latviešu biedrība. Uzsvars tika likts uz latviešu nacionālās kultūras un valodas attīstību, tradīciju apzināšanu un saglabāšanu, senatnes idealizāciju nacionālā romantisma garā, folkloras vākšanu un pētījumiem u.tml. Politikā turpināja uzturēt latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, veidoja mītu par "700 gadu verdzības jūgu", izvairoties no sociālpolitiskiem jautājumiem, apelējot pēc tradicionālā dzīvesveida, bija pret sieviešu emancipāciju u.c. sabiedrības modernizācijas tendencēm, un Krievijas impērijas varai paužot maksimālu lojalitāti. Piemēram, J.Māters aicināja: "Mēs nevaram būt valsts valstī, tāpēc jāmācās krievu valoda. (..) Baltijas guberņa pieder pie Krievijas kā kura katra guberņa, un mūsu pavalstnieku pienākums spiež mūs tuvoties krievu tautai." 1878. gadā, kad tika apspriesti projekti par landtāga reformēšanu, J.Māters prasīja ievest krievu zemstes, apgalvodams, ka: "Latvieši nekad nekops citādu garu nekā valdība vēlas, nekā tas tiek kopts visā Krievijā." No šīm pozīcijām tautībniekipresē centās aktīvi apkarot jaunstrāvniekus, kurus uztvēra kā galvenos ideoloģiskos pretiniekus. Spēcīgu harismātisku līderu kustībai nebija, jo intelektuāļi norobežojās no tautiskuma kā no novecojuša un regresīva. XIX gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Attiecīgi, tautiskuma ideju ietekme sabiedrībā ievērojami vājinājās, tām paliekot pilsonisko aprindu, pie tam to mazākuma interešu lokā.

Literatūra par šo tēmu

• "Tauta" un "tautiskums" J. Raiņa lugā "Pusideālists". // Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1981. gadam / galv. red. Velta Rūķe-Draviņa - RAF: Rīga, 1980. - 168 lpp.
• Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. I daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2005., 532 lpp. ISBN 9984-15-765-2
• Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. II daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2006., 352 lpp. ISBN 9984157792
• Jaunā strāva. // Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000., 474.-492. lpp.
• Birkerts A. No tautiskā romantisma līdz vēsturiskajam materiālismam. // Vārds. 1912. Nr.1, 112. lpp.
• Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu. // Austrums. 1893., Nr.6, – 451. lpp.
• Ernests Blanks. Latvju tautiskā kustība. - Zvaigzne: Rīga, 1994. - 302 lpp.

---

• Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967

Resursi internetā par šo tēmu

• Stradiņš J. Latvijas intelektuālās un politiskās elites veidošanās: pretrunas un problēmas.
• Blanks E. Tautiskās kustības sabrukums un jaunā strāva. 1
• Blanks E. Tautiskās kustības sabrukums un jaunā strāva. 2 // Latvijas kareivis (.pdf)
• Blanks E. Tautiskās kustības sabrukums un jaunā strāva. 3
• Politiskās dzīves apstākļi 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā - Latvijas mākslas vēsture
• Gints Apals. Izvēles iespējas latviešukultūrpolitiskajai orientācijai 19. gadsimta kontekstā. (.pdf)
• P. Šmits kā latviešu tautas dziesmu pētnieks. // Filologu biedrības raksti. XIX sējums. R., 1939.
• Latviešu tautiskā kustība. // Deglavs A. Rīga (10. nodaļa)
• Sabiedrības attieksme pret tautībniekiem. // Deglavs A. Rīga (33.nodaļa)