Taidzji
Taidzji (ķīn. 太極, piņj. tàijí - "lielā, maksimālā robeža") – viens no ķīniešu filosofijas pamatjēdzieniem, pirmo reizi sastopams "Pārmaiņu grāmatā", kur ar to apzīmē visu parādību un lietu rašanās sākumu, cēloni.
Termins ieņem īpašu vienu neokonfuciānisma skolas ideju konstrukcijās. Piemēram, Džou Duņi (1017.-1073.) savā darbā "Galējās robežas plāna izskaidrošana" rekonstruē pasaules rašanās un attīstības procesu: sākotnēji daba atradusies haosa jeb "neierobežotā" (无极, wújí - udzji) stāvoklī. Taidzji pašsakustēšanās, saistoties spēkiem jan un iņ un pieciem pirmelementiem jeb "stihijām" noveda pie visas daudzveidīgās īstenības izveidošanās un attīstības. Ideālistisks taidzji traktējums izklāstīts Džu Si mācībā, kurš taidzji identificēja ar absolūto likumu - li.
Literatūra par šo tēmu
- Taidzi // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 408. lpp.
