Toinbijs Arnolds Džozefs
Arnolds Džozefs Toinbijs (Arnold Joseph Toynbee, 1889.-1975.) - vēsturnieks, sociologs, vēsturisko ciklu teorijas pārstāvis.
Dzimis Londonā 1889. gada 14. aprīlī. Mācījies Vinčesterā (Winchester College), pēc tam studējis Oksfordā (Balliol College, Oxford), kur pēc absolvēšanas 1912. gadā pieņemts par pasniedzēju, pēc tam pārgājis darbā uz Londonu (King’s College London), kur pasniedzis viduslaiku vēsturi. 1913. gadā apprecējies (Rosalind Murray, 1890.–1967.). 1919.-1924. gados pasniedzējs Londonas universitātē, Ekonomikas un politikas zinātņu skolā (The London School of Economics and Political Science). 1929.-1956. gados Karaliskā Starptautisko attiecību institūta (Royal Institute of International Affairs) direktors. 1946. gadā izšķīries un apprecējies otru reizi (Veronica M. Boulter). Miris 1975. gada 25. oktobrī Jorkā (York).
Pēc viņa domām, nav vienotas cilvēces vēstures. Ir tikai atsevišķu savdabīgu, noslēgtu civilizāciju vēsture. Katra civilizācija izdzīvo šādas fāzes: 1) dzimšanu jeb tapšanu, 2) augšanu jeb attīstību, 3) depresiju jeb pagrimumu, 4) sairumu jeb dezintegrāciju, 5) bojāeju jeb nāvi. Lai rastos civilizācijas, jābūt divu faktoru sakritībai un mijiedarbībai: pirmkārt, ir jābūt cilvēkiem – radītājiem, kuri vienmēr ir mazākumā, un, otrkārt, ir jābūt optimāliem apstākļiem t.i., apstākļi nedrīkst būt ne pārāk labi, ne pārāk slikti. Civilizāciju rašanās un pārmaiņu mehānismu A.Toinbijs skaidro ar „izaicinājuma - atbildes” koncepta palīdzību. Apkārtne (vide) met izaicinājumu sabiedrībai, kura ar radošā mazākuma (radītāju) spēkiem atrod līdzekļus, lai atbildētu šim izaicinājumam. Civilizācijas augšanas stadijā atbildes ir sekmīgas, jo cilvēki pieliek milzīgus spēkus, lai atrisinātu izvirzītos uzdevumus. Dezintegrācijas un pagrimuma fāzē radošie spēki izsīkst. Civilizācija sairst no iekšienes. Pagrimums notiek trīs apstākļu mijiedarbības rezultātā:
- izbeidzies, izsīcis radošā mazākuma spēks;
- vājš kļuvis masu vairākuma atdarināšanas instinkts – tās atsakās akli kopēt valdošo eliti;
- irst sociālās saites, zūd sabiedrības kā veseluma vienība.
Uzrodas arī papildus faktori: līdzko sākas civilizācijas sabrukums, tā sāk dumpoties barbari un plebeji, kuri vairs nevēlas dzīvot mazākuma pakļautībā. Toinbijs domāja, ka noteiktie sabiedrības attīstības atkārtošanās likumi dod iespēju paredzēt galvenos nākotnes notikumus. Cilvēces progresu viņš saistīja ar garīgu pilnveidošanos un reliģisku evolūciju.
Literatūra par šo tēmu
- William H. McNeill. Arnold J. Toynbee: A Life. - Oxford University Press: Oxford, 1989. ISBN 0-19-506335-X
- Richard Clogg. Politics and the academy: Arnold Toynbee and the Koraes Chair. - Routledge: London, 1986
- Othmar Anderle. Das universalhistorische System Arnold Joseph Toynbees. - Frankfurt/Wien, 1955
- Joseph Vogt. Wege zum historischen Universum. Von Ranke bis Toynbee. - Stuttgart, 1961
- José Ortega y Gasset. Eine Interpretation der Weltgeschichte. Rund um Toynbee. - München, 1964
- Тойнби А.Дж. Постижение истории: Сборник. - Рольф: Москва, 2001. - 640 с., ISBN 5-7836-0413-5
- Тойнби А.Дж. Цивилизация перед судом истории: Сборник. - Рольф: Москва, 2002. - 592 с., ISBN 5-7836-0465-8
- Тойнби А.Дж. Пережитое. Мои встречи. - Айрис-пресс: Москва, 2003. - 672 с., ISBN 5-8112-0076-5
Resursi internetā par šo tēmu
- TOYNBEE, Arnold Joseph // Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Literatur von und über Arnold J. Toynbee im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
