Eiropas filozofija

Eiropiešu filosofija - filosofiskā doma un tās virzieni, kas veidojās Eiropā kopš V gs. uz antīkās filosofijas pamata, lielā kristietības ietekmē.

Sabrūkot antīkajai pasaulei, nebūtībā aizgāja arī lielākā daļa tās intelektuālā mantojuma, un vienīgi Baznīca vēl uzturēja interesi par filosofiju, izglītību un skolas, taču jebkurus intelektuālos pūliņus strikti pakārtojot teoloģijas paradigmai. Šo uzdevumu tā pildīja jau apoloģētu darbībā, to intelektuālajā strīdā ar pagānismu, vēlāk Baznīcas tēvu rakstos, kur, pateicoties tādiem domātājiem kā Aurēlijs Augustīns (354.-430.), kristīgā filosofija visai ievērojami bagātinājās no neoplatonisma koncepcijām. Par otru ietekmes avotu Rietumos kļuva vairāki austrumu neoplatoniķi, t.sk. Viltus Dionisijs Areopagits (V gs.). Antīkās domas paliekas tika uzkrātas klosteros, kas veidojās par jaunajiem intelektuālās domas centriem. X-XII gs. uz klosteru skolu pamata veidojās pirmās universitātes, kur radās sholastika (Erigena kā antīko zinātnisko koncepciju sintēze ar kristietības pamatpostulātiem. Izskaidrojot ticības dogmas, viduslaiku domātāji sadūrās ar sarežģītiem jautājumiem par atsevišķā attiecību pret vispārīgo un par vispārīgā realitāti. Atkarībā no to atrisināšanas veida skolas, eiropiešu filosofijā veidojās vairāki viedokļi. Par dominējošajām kļuva reālisma un nominālisma koncepcijas, kas viena otrai bioja zināmā opozīcijā.

Literatūra

• Viduslaiku filozofija Rietumeiropas zemēs // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 440.-442. lpp.