Humānisms
Humānisms (no lat. humus – "augsne, zeme") - ideju un intelektuālo meklējumu strāva Renesanses laikā, kad dzima jauna pasaules uztveres paradigma domāšanā: cilvēka kā figūras nolikšana pasaules skatījuma centrā, brīvdomīga apziņa un pasaulīgs individuālisms, zināšanu izvirzīšana par pašvērtību. Lai izceltu šī termina specifiku, to jāuztver ne tikai par elementāru pasaulīgu brīvdomību, bet vairāk par sabiedriski politisku un pilsonisku tās aspektu, vēsturiski progresīvu tās aspektu, ieskaitot jebkādas utopisma formas - pedagoģiskās vai sadzīviskās - un visbeidzot šīs brīvdomības vienkārši praktiskos un morālos aspektus. Visa Renesanse ir humānisma teorija un prakse, bet visi Atdzimšanas neoplatoniķi ir brīvdomīgi humānisti.
Pie humānisma praktiskajām problēmām jāpieskaita arī vispārzināmās humānistu nodarbības ar senajām valodām ne tikai to tehniskas apgūšanas dēļ. Seno valodu tehniskā prasme viduslaikos nebija mazāka kā humānisma laikmetā. Jaunums bija tas, ka latīņu valoda vairs netika uztverta kā pašsaprotami eksistējoša. Latīņu valodu sāka izzināt gan zinātniski, gan estētiski, gan stilistiski. Tā vairs nebija kaut kas vienkārši tradicionāls un lietišķs. To sāka izbaudīt un meklēt tajā iespējami labāko stilu. Itāļu humānisti tik tīri rakstīja Cicerona latīņu valodā, ka pat vēlāko gadsimtu izcilākajiem lietpratējiem bija grūti ar viņiem sacensties. Tāpēc nav pārsteigums, ka itāļu humānisti izrādījās dibinātāji veselai lielai zinātnes jomai, vienam no vissenākajiem filoloģijas veidiem, proti, tam, ko sauc par klasisko filoloģiju un kas vēlākajos gadsimtos ieguva vispārzināmu attīstību.
