Vācijas Demokrātiskā Republika

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 22. janvāris, plkst. 17.57, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Literatūra par šo tēmu)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Deutsche Demokratische Republik
Wappen DDR.png
pastāv: 1949.-1990.
galvaspilsēta: Austrumberlīne
prezidents: Vilhelms Piks (1949.-1960.)[1]
Valsts padomes
priekšsēdētāji:
  • Valters Ulbrihts (1960.-1973.)
  • Villijs Štofs (1973.-1976.)
  • Ērihs Honekers (1976.-1990.)
parlaments:
(1949.-1958.)
  • augšpalāta: Zemes palāta (Länderkammer)
    • apakšpalāta: Tautas palāta (Volkskammer)
parlaments:
(1958.-1990.)
  • Tautas palāta (Volkskammer)
Tautas palātas
priekšsēdētāji:
  • Johanness Dikmans (LDP) 1949.-1969.
  • Heralds Getings (KDS) 1969.-1976.
  • Horsts Zindermans (SVP) 1976.-1989.
  • Ginters Maloida (DZP) 1989.-1990.
  • Sabīne Bergmana-Pola (KDS) 1990.
DDR Verwaltungsbezirke.jpg

Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) (Deutsche Demokratische Republik, DDR - burt. "Vācu Demokrātiskā Republika") jeb Austrumvācija - sociālistiska valsts mūsdienu Vācijas teritorijā laikā no 1949. līdz 1990. gadam. Proklamēta 7.10.1949. PSRS okupācijas zonā. Valsts iekārtu noteica 1949. gada Konstitūcija (kas lielā mērā bija aizgūta no PSRS 1936. gada Konstitūcijas). Ieviesta daudzpartiju sistēma, - Vācijas Kristīgi demokrātiskā savienība (Christlich-Demokratische Union Deutschlands, CDU), Vācijas Liberāli demokrātiskā partija (Liberal-Demokratische Partei Deutschlands), Vācijas Nacionāli demokrātiskā partija (National-Demokratische Partei Deutschlands, NDPD), Vācijas Demokrātiskā zemnieku partija (Demokratische Bauernpartei Deutschlands, DBD), - kaut arī dominējošā partija, kurai šis statuss noteikts ar Konstitūciju, bija Vācijas Sociālistiskās vienības partija (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, SED). Parlamentā (Volkskammer) bez partijām bija pārstāvētas arī Vācijas Brīvo arodbiedrību savienība (Freier Deutscher Gewerkschaftsbund, FDGB), Vācijas Demokrātiskā sieviešu savienība (Demokratischer Frauenbund Deutschlands), Brīvās vācu jaunatnes savienība (Freie Deutsche Jugend, FDJ) un Kultūras savienība (Kulturbund der DDR). Tika īstenota nacionalizācija, zemes reforma u.c. sociālistiski pārkārtojumi. 1952. gadā tika veikta administratīvi teritoriāla reforma, kuras rezultātā valsts no federatīvas tika pārveidota par unitāru: 5 zemes tika aizstātas ar 14 administratīvajiem apgabaliem. Pēc 1953. gada Berlīnes krīzes PSRS pārstāja iekasēt reparācijas, kas ļāva valstis saimnieciski atgūties no kara postījumu sekām. 1956. gadā tika izveidota Nacionālā tautas armija (Nationale Volksarmee, NVA). Aukstā kara politikas ietvaros, lai novērstu iedzīvotāju kontaktus ar kaimiņvalsts iedzīvotājiem, 1961. gadā Rietumberlīne tika apjozta ar betona sienu. 1968. gadā tika pieņemta jauna VDR Konstitūcija. T.s. Varšavas pakta (dalībvalsts kopš 1955. gada) dalībvalstu lokā VDR bija atvēlēta militārā, ekonomiskā un ideoloģiskā placdarma Eiropā loma, kas noteica daudzas specifiskas iezīmes valsts iekšpolitikā un ārpolitikā. 8.11.1973. VDR atzina VFR pastāvēšanas leģitimitāti un nodibināja ar to diplomātiskās attiecības, taču 1974. gada Konstitūcijā tika ieviests jēdziens "sociālistiskā vācu nācija", lai uzsvērtu atšķirību no vāciešiem VFR. 1989. gadā sākās iedzīvotāju masveida nepakļaušanās varas iestādēm un robežas šķērsošana, demonstrācijās sāka graut t.s. "Berlīnes mūri", valdība atkāpās. 18.03.1990. vēlēšanās uzvarēja Vācijas Kristīgi demokrātiskā savienība, un jaunais valsts vadītājs Lotars de Mezjērs uzsāka sarunas ar Bonnu par abu valstu apvienošanu. 1990. gada 23. augustā Tautas palāta pieņēma lēmumu par VDR pievienošanos Vācijas Federatīvajai Republikai, un 3. oktobrī uz VFR Konstitūcijas 23. panta pamata Vācijas Demokrātiskā Republika pievienojās VFR.

Skat. arī Vēsturnieku strīds

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Pēc Pika nāves 1960. gadā šo goda amatu likvidēja. Prezidenta funkciju pildīšanai 12.09.1960. izveidoja Valsts padomi (Staatsrat der DDR), kas pildīja reālās valdības funkcijas. Tā sastāvēja no priekšsēdētāja, tā vietniekiem (kas bija visu partiju priekšsēdētāji) un 16 locekļiem, no kuriem viens bija sekretārs. Valsts padomes liecekļus ievēlēja Tautas padome uz 4 gadiem (no 1974. gada - uz 5 gadiem).

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 54.-55. lpp.
  • Fulbrook Mary. The People's State: East German Society from Hitler to Honecker. - Yale University Press, 2005, 352 pp. ISBN 0-300-10884-2
  • Fulbrook Mary. Anatomy of a Dictatorship: Inside the GDR, 1949-1989. - Oxford University Press, 1995
  • William Glenn Gray. Germany's Cold War: The Global Campaign to Isolate East Germany, 1949–1969. - University of North Carolina Press, 2003
  • Jonathan Grix. The Role of the Masses in the Collapse of the GDR. - Macmillan, 2000
  • Konrad H. Jarausch and Eve Duffy. Dictatorship as Experience: Towards a Socio-Cultural History of the GDR. - Berghahn Books, 1999
  • Andrew I. Port. Conflict and Stability in the German Democratic Republic. - Cambridge University Press, 2007
  • Jonathan R. Zatlin. The Currency of Socialism - Money and Political Culture in East Germany. - Cambridge University Press, 2007, ISBN 0521869560
  • Siegfried Wenzel. Was war die DDR wert? Und wo ist dieser Wert geblieben? Versuch einer Abschlussbilanz. - Das Neue Berlin: Berlin, 2009, ISBN 978-3-360-00940-1
  • Морозов А.А. Сравнение социалистической и капиталистической систем на примере ГДР и ФРГ 1949-79 гг. - Москва, 2007
  • Морозов А.А. Германская Демократическая Республика: жизнь и события. - Москва, 2009

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vācijas_Demokrātiskā_Republika&oldid=36315"