Banka
Banka (no it. banco - "sols") - uzņēmējdarbības veids, kurā persona vai personu grupa ienākumus gūst izsniedzot aizdevumus/kredītus, aizdevumu atgūstot ar procentiem, mainot valūtu, veicot naudas summu pārvedumus u.tml., un tā vēsturiskā ģenēze sākotnēji saistīta ar zelta un citu dārgmetālu glabāšanas un pārvadāšanas problēmu. Jau VIII gs.p.m.ē. Babilonijā apgrozībā bija vekseļa ekvivalents hudu, ko tirgotāji izmanota, tālākos ceļojumos, lai nevajadzētu vest lidzi dārgmetālu krājumu. Banķieru funkcijas veica tempļu priesteri (tempļi kā sakrālas vietas tika uzskatīti par drošāko vērtslietu uzglabāšanas vietu). Helladā šādas finanšu operācijas veica trapezīti. Dārgmetālus un naudu pieņēma glabāšanā un aizdeva pret ķīlu un virsprocentiem. Ptolemaju dinastijas laikā Senajā Ēģiptē bija izveidotas "valdnieka bankas". Romā šīs funkcijas pildīja argentāriji. Eiropas banku sistēma attīstījās no viduslaiku augļotāju un juvelieru namiem - pirmā banka Itālijā tika nodibināta 1157. gadā. Banķieru nams kā pierādījumu tam, ka personas nauda atrodas viņu glabātuvēs, izdeva rakstītu apliecinājumu (vēlāk, vekseli), ko uzrādot citas zemes cita banķiera namā, varēja saņemt adekvātu summu vietējās monētās. Banku darījumi strauji attīstījās pēc XIV gs. arī Vācijas un Holandes pilsētās, bet vēlāk lielākajos Ziemeļeiropas tirdzniecības centros - Amsterdamā, Hamburgā, - šajā laikā Rietumeiropā radās žirobankas, kuru pamatfunkcija bija bezskaidras naudas pārskaitīšana no viena konta uz otru kā savas zemes, tā arī starpvalstu ietvaros. XVII-XVIII gs. bankas ne tikai aizdeva metālnaudu, bet arī sāka plaši kreditēt tirgotājus uzņēmējus, izsniedzot parādzīmes (banknotes) un veica citas ar naudas apgrozību saistītas operācijas.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 237. lpp.
