1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 30. oktobris, plkst. 14.46, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons (kr. 1-ый Усть-Двинский батальон латышских стрелков) - latviešu strēlnieku bataljons Krievijas impērijas armijā I Pasaules kara laikā, pirmā latviešu strēlnieku vienība. Saformēts 1915. gada 16. augustā pēc Rīgā, Daugavgrīvas cietoksnī, no brīvprātīgajiem, kas vēl nebij sasnieguši iesaucamo vecumu. Komandieris (25.8.1915.-18.11.1916.) kapitans Bangerskis. Bataljons tika veidoti ar tādu aprēķinu, lai šī vienība būtu pietiekoši patstāvīga un spētu pati ātri pārvietoties, kā arī lai nepieciešamības gadījumā to varētu piekomandēt pulkam vai divīzijai konkrētu uzdevumu veikšanai noteiktā laika periodā. 1915. gada 19. jūlijā apstiprinātie Krievijas impērijas armijas "Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem" definēja bataljona galvenos uzdevumus: atvieglot Baltijā operējošajam Krievijas karaspēkam izlūku un sakaru dienestu, kā arī segt uzbrukumu laikā lielāku vienību flangus. Veidojot latviešu strēlnieku bataljonu štatu sarakstu, par paraugu ņēma tipveida Sibīrijas strēlnieku bataljonu (skat. latviešu strēlnieku bataljons): 4 rotas, kuras veidoja 26 virsnieki, 6 kara ierēdņi, 1246 apakšvirsnieki un strēlnieki, 8 savvaļnieki, 164 zirgi ( t.sk. 95 vezumnieku zirgi ), 7 lauku virtuves un 40 vezumi (1916. gada vasarā bataljonu papildināja ar 2 divas rotām). Strēlnieku apmācība tika veikta Vecmīlgrāvī, Cizes fabrikas teritorijā. 1915. gada rudenī bataljona 2. un 3. rotas pirmo reizi piedalījās 25. oktobra sadursmē pie "Mangaļu" mājām Tīreļa purvā (pirmos kritušos bataljona strēlniekus 28. oktobrī apglabāja Meža kapos, kur tika likts pamats vēlākajiem Brāļu kapiem). Ievērojamākās cīņas: 2. un 3. pretuzbrukums vāciešiem 25.10.1915. pie Mangaļiem; poručika Brieža 1 .rotas uzbrukums nocietinājumiem pie Plakāniem 29.10. un pie "Veisu" mājām 22.11.; 21.03.1916. kaujas Ķekavas-Bauskas virzienā; 16.-23.07. kaujas pie Ķekavas.

1916. gada 3. novembrī pārveidots par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku.

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • Latviešu veco strēlnieku biedrības izdotais žurnāls „Latviešu strēlnieki”
  • Latviešu strēlnieki mūžības gaismā. / sast.i Goldmanis J. un Mednis E. - Strēlnieks, 1953. - 237 lpp.
  • Latviešu strēlnieku vēsture. / red. J.Krastiņš - Rīga, 1970.
  • Latvija Pirmā Pasaules kara laikā. red. V.Bērziņš - Rīga, 1987.
  • Memenis A. Strēlnieki : Latviešu strēlnieki I pasaules kar̦ā. - Junda: Rīga, 1995. - 245 lpp.
  • Latviešu strēlnieki; literatūras rādītājs. / sast. O.Puce, O.Straumite. - Rīga, 1972. - 131 lpp.
  • Jēkabsons Ēriks. Latviešu strēlnieku bataljonu izveidošana 1915. gada vasarā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.7., 28.-29. lpp.
  • Hartmanis Jānis. Latviešu strēlnieku ugunskristības 1915. gada 12. oktobrī. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.9., 28.-29. lpp.
  • Hartmanis Jānis. Latviešu strēlnieki 1916. gada 8. marta Ķekavas kaujā. // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Nr.7., Rīga, 2006, 52.-82. lpp.
  • Hartmanis Jānis. Aizmirstie karavīri : Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā. - Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmija: Rīga, 2009. 114 lpp. ISBN 978-9984-39-870-9
  • Karstiņš Jānis. Latviešu strēlnieku vēsture, 1915-1920. - Zinātne: Rīga, 1970. - 694 lpp.
  • Bangerskis Rūdolfs. Mana mūža atmiņas. - Kopenhāgena: 1958.
  • Vācietis Jukums. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. - Rīga, 1989.
  • Peniķis Mārtiņš. Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas. - Rīga, 1939.
  • Bērziņš V. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. - Rīga, 1995.
  • Porietis J. Strēlnieku leģendārās gaitas. - ASV, 1968.

Resursi internetā par šo tēmu