Itālijas karaliste 1861.-1947.
Itālijas karaliste (it. Regno d'Italia, vc. Königreich Italien, kr. королевство Италия) - valsts Dienvideiropā, Apenīnu pussalā, laikā no 1861. līdz 1947. gadam. Izveidojās 1848.-1849. gadu revolūcijas un 50.-60. gadu panitālisma kustības rezultātā, kad pakāpeniski Sardīnijas karaliste politiska un militāra procesa ceļā 1859.-1860. gados atņēma Austrijas impērijai Lombardiju, Toskanu, Parmu, Modenu, Venēciju, bet Francijai - Abu Sicīliju karalisti. Karaliste tika proklamēta 1861. gadā kā konstitucionālā monarhija, karalis Viktors Emanuels II (Vittorio Emanuele II). Valsts paplašināšanās process beidzās 1870. gadā pēc Pāvesta valsts anektēšanas. 1871. gadā par galvaspilsētu tika proklamēta Roma. 1922. gadā par valdības galvu kļuva Musolini, un karaļa vara, iedibinoties autoritārajam režīmam, kļuva visai simboliska. 1926.-1934. gados izveidojās korporatīva valsts. 1939. gadā tika likvidēta parlamenta Deputātu palāta, to aizvietojot ar fašistu organizāciju un korporāciju palātu. II Pasaules karā Itālijas karaliste iesaistījās Vācijas pusē. 1943. gadā Musolini režīms tika gāzts, bet Itālijas ziemeļus un centrālo daļu okupēja Vācija, izveidojot tur fiktīvu Solo republiku, kas pastāvēja līdz 1945. gada aprīlim. Pēc referenduma 1946. gada 18. jūnijā monarhija tika atcelta un proklamēta Itālijas Republika.
В ходе австро-итало-французской войны и последовавшей за ней высадкой войск Гарибальди на Сицилии происходит объединение Сардинского королевства с Ломбардией, Тосканой, Романьей, Пармой, Моденой и Королевством обеих Сицилий.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 56. lpp.
