Agrārā saimniecība senajos laikos
Agrārā saimniecība senajos laikos - kolektīvais lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, un bija izplatīts Senajos Austrumos līdz pat viduslaikiem. Tā bija tipiska agrāra plānveida saimniecība, kurā dominēja roku darbs, kas ritēja valdnieka ierēdņu uzraudzībā. Zemes privātīpašums mūsdienu izpratnē nepastāvēja, bija lietošanas tiesības. III-II gt.p.m.ē. Senajos Austrumos pastāvēja divi zemes īpašuma pamatveidi: 1) valsts (valdnieka un tempļu) īpašums, 2) zemkopju kopienu īpašums. Abi sektori atšķīrās ar organizācijas formām un dalībnieku sastāvu. Dažādos laikos un sabiedrībās abu šo sektoru savstarpējās proporcijas, t.i. kvantitatīvās un kvalitatīvās atšķirības bija dažādas.
T.s. valsts sektora zemes veidoja kroņa iekarojumi, ar irigācijas palīdzību padarītas apdzīvojamas jaunās teritorijas, valdnieka personiskie valdījumi (domēne) un tempļu īpašums, kas it kā piederēja konkrētā tempļa saimniecībai, taču administratīvā virsvadība pār to bija kronim. Zemes apsaimniekošanai tika piesaistīts darbaspēks no malas: daļu piešķīra kā atalgojumu par dienestu (iztikas nodrošināšanai) valdnieka ierēdņiem, kalpiem un karavīriem (procentuāli visai ievērojama iedzīvotāju daļa, piemēram, Senajā Ēģiptē uz katriem 110 iedzīvotājiem bija viens ierēdnis, neskaitot valdnieka kalpus un karavīrus). Līdzīgi kroņa zemi lietošanā par savu pienākumu pildīšanu saņēma arī tirgotāji un amatnieki (kas bija nevis privātuzņēmēji, bet kroņa kalpotāji).
Literatūra par šo tēmu
- Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
- Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
