Karš senajos laikos

Karš saimniecība senajos laikos - organizēts sabiedrību bruņoto konfliktu veids ar teorētisko pamatojumu, kas izveidojās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, un izplatīts cilvēku civilizācijās līdz pat mūsdienām. Neiedziļinoties sīkākās niansēs, karadarbību šajā laikā var iedalīt divos pamatvirzienos: 1) ideoloģiski pamatotā un nepieciešamā, t.i. kaimiņu civilizēšanas misijas pildišana un 2) ekonomiski pamatotā, t.i. laupīšanas uzbrukumi, lai iegūtu papildus resursus, kontrolētu plašākas teritorijas un novājinātu bīstamus kļuvušos kaimiņus.

Bruņoti konflikti pastāvējuši jau aizvēstures periodā, taču tad to loma vairāk bija rituāla, jo a) cilvēku kopienas bija pārāk mazskaitlīgas, piekopa nomadu dzīvesveidu, dzīvoja pārāk izklaidus viena no otras, b) bruņotam konfliktam nebija praktiska labuma, jo nebija ne pārtikas, ne resursu vai amatniecības izstrādājumu uzkrājumu, kuru ieguves dēļ būtu vērts karot. Līdz ar zemkopības parādīšanos, parādījās arī resursu uzkrājumi, iekoptas teritorijas, kuru sagrābšanas dēļ jau bija vērts riskēt. Pirmajam karu iemeslam pamatā bija pirmo civilizāciju pamatā esošais pasaules skatījums, saskaņā ar kuru "mēs" esam dievu izredzēti, dzīvojam pareizi sakārtotā zemē, aiz kuras robežām sākas haoss un nesakārtotība, dzīvo sliktie "viņi", kurus "mēs" varam civilizēt, padarīt labākus, sakārtot viņu zemi. Tos, kuri nevēlējās civilizēties, lietderīgi bija iznīcināt. Te īpaša loma bija valdnieka pretenzijām uz savas valsts un visas pasaules universālā sakārtotāja lomu, kas bija jau ietverta tā titulatūrā: "četru debess pušu valdnieks", "valdnieku valdnieks" u.tml. Šī paradigma izskaidro to, kāpēc senajos laikos bija tik daudz karu, kuriem nebija nekāda praktiska iemesla no ekonomikas un politikas viedokļa, kā arī pirmo centralizēto valstu nemitīgo ekspansiju no to tapšanas brīža, ar izteiktu tendenci veidot lielvalstis un impērijas, līdz pat bojāejai. Otrais karu iemesls raksturīgāks ārpus civilizācijām esošajām, bet tām kaimiņos dzīvojošajām nomadu tautām, kurām sirojumi vietsēdīgo zemkopju zemēs ar to milzīgajiem tam laikam uzkrājumiem šķita normāls bagātību iegūšanas veids. Šo iemeslu dēļ civilizāciju pierobežas apvidi bija pastāvīga konfliktu zona, kurā pārmaiņus virsroku guva te viens, te otrs pasaules skatījums (pamatā tas bija atkarīgs no civilizācijas stadijas: ja tā piedzīvoja uzplaukumu, tad zemkopji bez īpašām grūtībām tika galā ar nomadiem, taču civilizācijas pagrimumu brīžos nomadi varēja pat iekarot zemkopju valsti). Valstīm attīstoties, otrais faktors sāka ieņemt aizvien lielāku lomu arī to stratēģiskajos mērķos: sākotnēji kara laupījums un mesli, nodevas, ko nācās maksāt pakļautajiem, vēlāk arī kontrole pār iekaroto teritoriju, tās resursiem, ūdeņiem, ceļiem, ostām. Karš sāka kalpot kā "dabas netaisnības" kompensētājs: Ēģiptes valsts īstenoja ekspansiju uz dienvidiem, uz Nūbiju (zelts, ziloņkauls, cēlkoki), gan ēģiptieši, gan Mezopotāmijas civilizācijas pastāvīgi centās pakļaut vai vismaz nodibināt kontroli pār Levanti (Libānas meži, Kipras varš, feniķiešu un sīriešu ostas), u.c. virzienos, kur var izsekot visai praktiskus mērķus.

Karoja tikai kā kājnieki, bruņojums sākumā nebija neko īpaši labāks kā aizvēsturē: pīķi, šķēpi, karavāles, karacirvji, palīgspēkos lingotāji un lokšāvēji. Pie tam vairums ieroču asmeņu vēl joprojām bija gatavota no minerāliem, jo bronza bija pārāk dārga un reta, lai ar tās ieročiem apgādātu visus. No nomadi cilšu karotājiem civilizāciju armijas atšķīrās pamatā ar savu organizētības pakāpi, disciplīnu un spēju darboties ilgtermiņā. Pieaugot civilizāciju ražošanas jaudām un tehnoloģijām, arsenālu papildināja vairogi, aizvien plašāk sāka izmantot arī metālus, kas izpaudās zobenu ieviešanā. III-II gt.p.m.ē. parādījās kaujas rati, kas to izmantotājiem sākotnēji deva ievērojamas priekšrocības militāro panākumu ziņā, II gt.p.m.ē. otrajā pusē parādījās kavalērija, kas ievērojami palielināja taktisko operāciju ātrumu, bet īsts apvērsums militārajās tehnoloģijās sākās Senajā Persijā I gt.p.m.ē. ar dzelzs iegūšanu masveidā, kas ļāva apbruņot lielas karotāju masas. Pastāvīgas regulārās armijas nebija. Karaspēka kodolu veidoja valdnieka un augstākās aristokrātijas karadraudzes un algotņi, tā pamatmasu veidojot mobilizētajai zemessardzei.

Antīkajā pasaulē karu iemesli lielāko tiesu bija tie pašu, kas Senajos Austrumos, taču cits laikmets, civilizācija, valsts un sabiedrības modelis uzspieda savas īpatnības. Senajā Grieķijā, kur nebija lielu teritoriālu valstu, bet bija vairāki simti patstāvīgu polisu, kas iespiestas starp augstiem kalniem šaurās ielejās un piejūras zemienēs, kari galvenokārt risinājās kaimiņu polisu starpā kā saimnieciski pierobežu. Te dominēja otrais jeb praktiskais kara iemeslu modelis: šaurība un skopā daba piespieda konfliktēt par katru strīdīgu zemes gabalu vai kazu ganībām, bez tam tik askētiskos apstākļos arī visai niecīgais kara laupījums bija vērā ņemams ieguvums. Taču, kaut šāda tipa kari starp polisām bija pastāvīgi, tie bija īslaicīgi: uzvarētajiem atņēma ražu, aizdzina mājlopus, aizveda zemniekus kā gūstekņus (tus pēc kara zaudētāju puse izpirka atpakaļ), savāca visu vērtīgo. Tikai Dēlas savienības laikā parādījās plašāki karu mērķi, kas izpaudās kā Atēnu tieksme uz hegemoniju Helladā. Attiecīgi, armijas bija mazskaitlīgas, sākumā balstījās uz basileja karadraudzi un hipejiem, bet vēlāk visu pilsoņu zemessardzes tipa kājnieku karaspēku, kura pamatu veidoja zeugīti (hoplīti). Kā jau apvidū, kurā vieglāk bija pārvietoties pa jūru, nevis sauszemi, parādījās īpaša kara flote, mainījās arī kājnieku cīņas taktika - piemērojot to vietējai specifikai, tikz izveidota falanga. Līdzīgos apstākļos veidojās Senā Roma, kas nemitīgos karos izauga no sīkas laupītāju apmetnes par pasaules impēriju. Kā savas varas augstāko sasniegumu, pirmais imperators Augusts uzsvēra mieru, jo kopš Romas dibināšanas (753. g.p.m.ē.) līdz viņam (dzimis 63. g.) Jānusa tempļa vārti bijuši aizvērti tikai divas reizes (kara laikā tempļa vārti stāvēja atvērti) - t.s. 700 gadu laikā romieši netika karojuši tikai 2 gadus. Romiešu militārpolitika harmoniski apvienojās abi kara iemeslu motīvi. No vienas puses, pats Jupiters esot novēlējis viņiem valdīt pār pasauli un radināt pakļautās tautas mierīgai dzīvei, atbrīvot tās no netaisnīguma, iekļaut sakārtotajā pasaulē utt. Aristokrātijas pārstāvjiem dalība veiksmīgā karā deva slavu gan sev, gan visai dzimtai (kā Cicerons rakstīja, karavadoņa slava dod lielākas iespējas kļūt par konsulu, nekā spožākā juridiskā izglītība un oratora talants). No otras puses, romieši ļoti praktiski raudzījās uz karadarbības rezultātiem un ļoti lielu vērību veltīja kontribūcijām, mesliem un kara laupījumam, kā arī jaunu teritoriju aneksijai, pārvēršot tās par provincēm. Ja sākumā, karaļu periodā, romiešu ekspansija ritēja veiksmīg, pateicoties ne tik daudz viņu militārajam pārākumuam, cik kaimiņu - etrusku, samnitu, gallu u.c. Apenīnu pussalas cilšu - vājumam, tad ar laiku karu gaitā tika radīta sava laika optimālākais kājnieku karaspēks - romiešu leģions, - kas palika neuzvarēts līdz pat Lielajai tautu staigāšanai, kad cieta sakāvi cīņā ar gotu smago kavalēriju.

Skat. arī: karš viduslaikos, karš jaunajos laikos, karš jaunākajos laikos

Literatūra par šo tēmu

• Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
• Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
• Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
• Pāvulāne Velta. Karš un mierīga līdzāspastāvēšana. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 48.-60. lpp.