Fihte Johans Gotlībs
Johans Gotlībs Fihte (Johann Gottlieb Fichte, 1762.-1814.) - filosofs, viens no nacionālisma teorētiķiem.
Dzimis 1762. gada 19. maijā Ramenavā (Rammenau), Saksijas kūrfirstistē (vāc. Kurfürstentum Sachsen), amatnieku (audēju) ģimenē. Ramenavas zemju senjors barons fon Miltics (Freiherr Haubold von Miltitz) apmaksāja zēnam pamatizglītību Naumburgā (Naumburg), pēc tam piešķīra stipendiju teoloģijas un jurisprudences studijām 1780.-1784. gados Jenā (Universität Jena). Pēc mecenāta nāves Fihte 1784.-1789. gados iztiku pelnīja kā mājskolotājs Leipcigā, 1789.-1790. gados - Cīrihē (Zürich). 1790.-1791. gados studējis filosofiju Leipcigā (Universität Leipzig). 1791.-1792. gados iztiku pelnīja kā mājskolotājs Rietumprūsijā (Westpreußen). Kopš 1794. gada filosofijas lektors Jēnas universitātē (1794.-1799.) - atlaists no darba sakarā ar apsūdzību ateismā, lektors Erlangenas universitātē (Universität Erlangen, 1805.-1806.), profesors Kēnigsbergas universitātē (Universität Königsberg, 1807.). Pēterburgas Zinātņu akadēmijas loceklis (1804.-1814.). 1810.-1814. gados filosofijas profesors Berlīnes universitātē (Berlinier Universität), 1810.-1811. gados Filosofijas fakultātes dekāns. 1811.-1812. gados universitātes rektors. Politiskajos uzskatos simpatizēja panģermānismam, bija par visu vāciski runājošo valstu apvienošanu vienā vācu lielvalstī. Izveidoja utopisku projektu par "sevī noslēgtu tirdzniecības valsti". Miris 1814. gada 29. janvārī Berlīnē.
Savos filosofiskajos uzskatos uzsvēra "praktiskās" filosofijas - morāles, - pamatošanas un valsts tiesiskās iekārtas jautājumu nozīmi. Par priekšnoteikumu uzskatīja zinātniski izstrādātu teorētisku sistēmu, proti, zinātni par zinātni - "zinātnes mācību" ("Zinātnes mācība" 1794.). Fihte atmeta Kanta mācību par "lietu par sevi" un centās visu izziņas formu daudzveidību atvasināt no viena pamatprincipa: filosofs pieņem, ka pastāv kāds absolūts subjekts, kuram piedēvē bezgalīgu aktīvu darbošanos un kurš rada pasauli. "Es", ko ņem Fihte, ne tikai nav individuāls "Es", bet tas nav arī Spinozas substancei līdzīgā substance, bet gan apziņas morāla darbība. No šī mistiskā pamata "Es" Fihte atvasina atsevišķu "Es", cilvēcisku subjektu jeb empīrisko "Es", kuram pretī stāv daba, kas arī ir empīriska. No tā Fihte secina, ka teorētiskā filosofija, pieņemdama "Es" un "ne-Es", nepieciešami nostāda tos pretstatā vienu otram - tā paša absolūtā izejas "Es" robežās kā tā ierobežošanas vai dalīšanas rezultātu. Ievērodams šo "pieņemšanas", "pretstatīšanas" un "sintezēšanas" metodi, viņš izveidoja teorētisku un arī praktisku esamības un domāšanas kategoriju sistēmu. Šo Fihtes metodi pieņemts dēvēt par "antitētisko" metodi, jo antitēzi viņš neatvasina no tēzes, bet gan liek blakus tēzei kā tās pretstatu. Par saprātīgās izziņas veidu Fihte atzina patiesības tiešu vērošanu ar prāta palīdzību, t.i. "intelektuālo intuīciju". Ētikā Fihtem par centrālo jautājumu kļuva brīvības jēdziens. Brīvību viņš uzskatīja nevis par nemotivētu aktu, bet gan par rīcību, kas izriet no kategoriskas nepieceišamības izziņas., tomēr cilvēkiem pieejamā brīvības pakāpe ir atkarīga nevis no individuālās gudrības, bet gan no vēstures laikmeta, kurā indivīds dzīvo.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 119.-120. lpp.
- Fihte Johans Gotlībs. Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu. - Zvaigzne: Rīga, 1991. 165 lpp. ISBN 5405005967
