Jūdu valsts

No ''Vēsture''
Versija 2013. gada 10. maijs, plkst. 15.26, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
מַלְכוּת יְהוּדָה
Israel Judea map.jpg
pastāv:
  • 928.-722. g.p.m.ē.
  • 152. g.p.m.ē. - 76. g.
galvaspilsēta: Jeruzaleme
valdnieki: Davidīdu dinastija:
  • Reabams (931.-915. g.p.m.ē.)
  • Abijams (915.-912. g.p.m.ē.)
  • Asa (912.-871. g.p.m.ē.)
  • Jozafats (871.-849. g.p.m.ē.)
  • Jeorams (849.-842. g.p.m.ē.)
  • Ahazija (842.-841. g.p.m.ē.)
  • Atalija (841.-835. g.p.m.ē.)
  • Jeoašs (841.-796. g.p.m.ē.)
  • Amazija (796.-776. g.p.m.ē.)
  • Uzija (776.-736. g.p.m.ē.)
  • Jotams (750.-735/30. g.p.m.ē.)
  • Ahazs (735/31.-715. g.p.m.ē.)
  • Hezekijs (715.-687. g.p.m.ē.)
  • Manasejs (687.-642. g.p.m.ē.)
  • Amons (642.-640. g.p.m.ē.)
  • Josija (640.-609. g.p.m.ē.)
  • Jeoazs (609. g.p.m.ē.)
  • Jeojakims (609.-598. g.p.m.ē.)
  • Jekonija (598.-597. g.p.m.ē.)
  • Zedekija (597.-586. g.p.m.ē.)
Hasmoneju dinastija:
  • Simons (140.-134. g.p.m.ē.)
  • Joans I (134.-104. g.p.m.ē)
  • Aristobuls I (104.-103. g.p.m.ē.)
  • Aleksandrs I (103.-76. g.p.m.ē.)
  • Salomeja (76.-67. g.p.m.ē.)
  • Aristobuls II (67.-63. g.p.m.ē.)
  • Joans II (63.-40. g.p.m.ē.)
  • Matatija II (40.-37. g.p.m.ē.)
Herodīdu dinastija:
  • Herods I (37.-4. g.p.m.ē.)
  • Arhelajs (4. g.p.m.ē. - 6. g.)
  • Agripa I (6.-44. g.)
  • Herods II (44.-48. g.)
  • Agripa II (48.-91. g.)

Jūdejas valsts (vc. Königreich Juda, an. Kingdom of Judah, fr. Royaume d'Juda, kr. Иудейское царство) - valsts senajos laikos Palestīnas centrālajā daļā X-I gs.p.m.ē., izveidojās, 928. g.p.m.ē. jūdu un daļai benjaminu cilts atdaloties no Izraēļu valsts.

Sabiedrība tradicionāli iedalījās 3 kārtās: 1) brīvie, pilntiesīgie kopienas locekļi (pie kuriem piederēja gan elite, gan brīvie gani un zemkopji), 2) pusbrīvie, kas bija atkarīgi no vadoņu-valdnieku, tempļu vai brīvo personu gribas (pakļautie pamatiedzīvotāji), 3) vergi. Sociālā stratifikācija sabiedrību iedalīja: 1) aristokrātija (valdnieks, tā radinieki, dižciltīgie, priesteri, valdnieka kalpi-ierēdņi, 2) brīvo pavalstnieku kopienas ar savu zemi, 3) amatnieki un zemnieki, kas apstrādājamo zemi saņēma par dienestu vai darbu lietošanā. Sabiedrības pamatmasu veidoja brīvie kopienas locekļi. Piederība pie kopienas bija pamatnosacījums zemes gabala un ganību iegūšanai no kopienas zemes fonda un pilsoņa tiesībām. Par to bija jāpilda virkni pienākumu kopienas labā: piedalīšanās sabiedriskajos darbos, karadarbībā. Pildot darbus valdnieka vai tempļa labā, strādnieki atradās to apgādībā. Kopš 935. g.p.m.ē. Ēģiptes vasaļvalsts. Laikā no 722. līdz 698. g.p.m.ē. Asīrijas vasaļvalsts. 568. g.p.m.ē. to iekaroja un padarīja par provinci Babilonijas valsts (539.-332. g.p.m.ē. Ahamenīdu Persijas province, 332.-305. g.p.m.ē. Maķedonijas valsts province, 305.-198. g.p.m.ē. Ptolemaju Ēģiptes province, 198.-141. g.p.m.ē. Seleikīdu Sīrijas valsts province). 150. gados p.m.ē. t.s. Makabeju sacelšanās rezultātā atjaunoja Jūdejas valsti. No 63. gada p.m.ē. līdz 70. gadam Romas vasaļvalsts, pēc tam province.

Skat. arī: agrārā saimniecība senajos laikos, karš senajos laikos

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 46. lpp.
  • Johnson Paul. A History of the Jews. - Weidenfeld and Nicolson: London, 1987. ISBN 0-297-79091-9

Resursi internetā par šo tēmu