Bruņinieks
Bruņinieks - sākotnēji karadraudzes smagi bruņots kavalērists Rietumeiropā un Centrāleiropā VII-XVII gs. Plašākā nozīmē pie bruņniecības piederēja visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - feodāļu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku senjors vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb benefīciju. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi.
XV.–XVI. gs. gaitā vasaļu-bruņinieku dzimtas, kas kā lēni bija ieguvušas muižas, amatus un titulus, izveidoja bruņniecību kā slēgtu kārtas korporāciju.
Skat. arī: bruņniecības sols, bruņniecības matrikula
Rietumeiropas bruņinieku bruņu dizaina evolūcijas vizuāla rekonstrukcija
Rietumeiropas bruņinieks, XIII gs. pirmā puse
