Kombatanti
Kombatanti (no fr. combattant - "karavīrs"; an. combatant, vc. Kombattant, kr. комбатант) - XX gs. literatūrā pieņemts apzīmējums organizētām militārpersonām, kuras piedalās karadarbībā. 1977. gada Ženēvas konvenciju 1. Papildprotokola 47. pants nosaka, ka algotņiem nav kombatantu statusa.
Kombatantiem ir tiesības karadarbības laikā uzbrukt pretinieka bruņotajiem spēkiem, nogalināt vai ievainot pretējās karojošās puses militārpersonas, iznīcināt īpašumu, t.i. veikt tādas darbības, kuras, ja tiktu īstenotas miera laikā, vai būtu vērstas pret ne pret kombatantiem, tiktu atzītas par noziedzīgām. Tāpēc ar gūstā saņemtiem kombatantiem nedrīkst apieties kā ar noziedzniekiem, bet gan kā ar karagūstekņiem, atbilstoši III Ženēvas Konvencijas prasībām. Personu, kuras piedalās karadarbībā, bet neietilpst regulāru bruņoto spēku sastāvā, izturēšanos pret kombatantiem regulē starptautiskās cilvēktiesības.
Starptautiska bruņotu konflika gadījumā arī neregulāros militāros formējumus uzskata par legāliem kombatantiem un tiem ir tiesības uz karagūstekņu statusu, ja tie ievēro noteiktus karošanas standartus. Tie paredz, ka ārēji jāatšķiras no civiliedzīvotājiem (t.i. jāizskatās kā kombatantiem); kaujā vai militāro uzdevumu veikšanas laikā atklāti jānēsā ieročus, pakļaujas komandieriem, ievēro starptautiskos kara likumus un paražas. Šo normu neievērošanas gadījumā tiem nav kombatanta statusa, un tos var pakļaut tiesvedībai un sodam par naidīgu bruņotu darbību.
Starptautiskās cilvēktiesības paredz vienādu attieksmi pret visiem kombatantiem, izņemot divus gadījumus. Pirmais saistīts ar atšķirību starp ierindas kombatantu un virsniekiem un seržantiem, kas izpaužas valsts attieksmē pret tās varā nonākušajiem karagūstekņiem, piemēram, aizliegumā iesaistīt virsniekus piespiedu darbos. Otrais ir saistīts ar komandieru statusu, jo 1. Papildprotokols tiem uzliek virkni papildu pienākumus: iepazīstināt padotos ar to pienākumiem, ko nosaka starptautiskās tiesības, kā arī nepieļaut nekādus šo normu pārkāpumus. Tādējādi komandējošajam sastāvam ir īpaša atbildība – t.s. komandieru atbildība, - par viņu padoto rīcību pat tad, ja viņi nav devuši tiešu pavēli veikt šādu pārkāpumu. Tikko kā kombatants ir “nonācis pretinieka varā”, ir bezpalīdzīgs, cenšas padoties jeb jau ir nonācis gūstā, viņam ir tiesības uz dzīvību un aizsardzību. Sagūstītajiem kombatantiem ir tiesības, ka pret viņiem izturas kā pret karagūstekņiem, pat ja ir aizdomas, ka tie veikuši kara noziegumus. Ja militarizēta formējuma kaujinieki, ņemot līdzdalību starptautiskā bruņotā konfliktā, nonāk gūstā, uz tiem, tāpat kā uz visiem legāliem kombatantiem, attiecas Ženēvas Konvenciju noteikumi par karagūstekņiem. Iekšējos bruņotajos konfliktos, kas nav starptautiski, dumpiniekiem nav karagūstekņu statusa, kā to nosaka III Ženēvas Konvencija un 1. Papildprotokols. Nestarptautiska bruņota konflikta gadījumā karagūstekņu statusa nav, līdz ar to valdībai ir tiesības savus bruņotos pretiniekus aizturēt un tiesāt par dumpi, nodevību, bruņotu sacelšanos, slepkavību u.c. noziegumiem, kas paredzēti attiecīgās valsts likumdošanā.
Literatūra par šo tēmu
- Crimes of war. What the public should know. / Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. - W.W. Norton&company: New York, London, 1999
