Ieroču SS
No ''Vēsture''
Versija 2014. gada 6. jūnijs, plkst. 11.56, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Ieroču SS (vāc. Waffen-SS) - 2. Pasaules kara laikā Vācijas bruņoto spēku vienības (t.s. leģioni), komplektētas no rasiski nepilnvērtīgo tautu pārstāvjiem (kā arī rasiski nepilnvērtīgiem vāciešiem), tāpēc pakļautas nevis vērmahta vadībai, bet SS un karoja SS uzraudzībā.[1] Tika izveidotas franču, valoņu, ukraiņu, krievu, itāļu, baltkrievu, kazaku, horvātu, latviešu, igauņu, turku, tatāru un citu tautu divīzijas (kopā 38) vai mazākas vienības. Daļa bija brīvprātīgie, bet daļa - piespiedu kārtā mobilizētie. 1944. gadā ieroču SS karaspēkā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Līdzīgi kā PSRS Robežapsardzes karaspēks juridiski bija pakļauts VDK, bet obligātā iesaukuma robežsargi nekādi nebija VDK darbinieki, arī neviens Waffen SS karavīrs kā nevācietis nevarēja būt SS biedrs. Šāda juridiskā pakļautība radās tāpēc, kara likumi un starptautiskās tiesības (1899. un 1907. gada Hāgas konvencijas u.c.) liedza mobilizēt okupēto zemju iedzīvotājus armijā, vērmahta papildināšana ar okupēto valstu pilsoņiem tika atrisināta tā, ka mobilizējamie okupēto zemju iedzīvotāji tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā paramilitārai struktūrai - izveidojot Waffen SS karaspēka daļas (de jure pakļautas SS, bet de facto - vērmahtam), - t.i. de iure nebija karavīri bet palīgspēki, kaut de facto tika izveidotas pilntiesīgas kaujas daļas.
