Indriķa hronika

No ''Vēsture''
Versija 2014. gada 11. jūnijs, plkst. 11.35, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Literatūra par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Indriķa Livonijas hronika (lat. Heinrici Chronicon Lyvoniae) jeb Senākā Livonijas hronika - senākā Livonijas hronika, pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas viduslaiku latīņu valodā vēsta par notikumiem Livonijā XII gs. beigās un XIII gs. pirmajos gadu desmitos, t.i. aptver laiku no bīskapa Meinharda ierašanās Livonijā līdz bīskapa Alberta 28. valdīšanas gadam (1184.-1226.). Bagātā faktu materiāla dēļ kā avots vērtējama visai augstu. Tajā tikpat kā nav viduslaiku reliģiskajai literatūrai raksturīgo brīnumu aprakstu. Ticamības precizitātes un izklāsta plašuma ziņā tā pārspēj šī laika attiecīgās krievu, dāņu un vācu hronikas. Taču atsevišķas faktu kļūdas liecina, ka visā pilnībā tai uzticēties nevar. Hronika atzīstama par svarīgāko rakstīto avotu dažādu lokālu Latvijas senās vēstures jautājumu pētniekiem

Domājams, hronika sarakstīta 1224.-1226. gados Rīgas bīskapa Alberta uzdevumā, lai iesniegtu to Rīgā esošajam pāvesta legātam Modenas bīskapam Vilhelmam (Guiljelmo) tālākvešanai uz Romu. Hronika ir jau pirmo izdevēju sadalīta 4 daļās jeb grāmatās:

  • I-II grāmatās konspektīvi pastāstīts par divu pirmo bīskapu ierašanos un darbību Daugavas krastā – par Meinardu, kas jau bija uzsācis savu misijas darbu un mirst (1196.), un par bīskapu Bertoldu, kurš drīz vien (1198.) iet bojā sadursmē ar lībiešiem, t.i. laiku no 1180. līdz 1198. gadam.
  • III grāmatā „Par Livoniju” (De Lyvonia, III-XII:5) aptver trešā bīskapa – Alberta – pirmos deviņarpus darbības gadus un galvenokārt veltīta lībiešu zemju „atgūšanai vai iekarošanai” un Tālovas latgaļu kristīšanai, t.i. aprakstīti notikumi bīskapa Alberta valdības laikā, katram gadam veltījot atsevišķu nodaļu, un aptver notikumus no 1199. līdz 1208. gadam.
  • IV grāmata „Par Igauniju” (De Estonia, XII:6-XXIX) sākas ar pirmajiem karagājieniem uz Igauniju un galvenokārt veltīta tās iekarošanai, tomēr pa starpām aprakstīta gan Autines-Sateseles latgaļu un lībiešu sacelšanās, gan kuršu uzbrukums Rīgai, gan Frēdelandes pils celšana Turaidā utt., aptverot laiku no 1208. līdz 1226. gadam. Vēlāk pievienota XXX nodaļa, kas atspoguļo Sāmsalas iekarošanu 1227. gadā

Hronika beidzas ar pāvesta legāta Vilhelma no Modenas vizītes aprakstu Līvzemē un Igaunijā. Notikumus datēti pēc t.s. Marijas gadiem – gads sākas ar 25. martu, t.i. notikumi, kas risinājušies, piemēram, no 1225. gada janvāra līdz tā paša gada 24. martam, hronikā būs pieskaitīti 1224. gadam.

Hronikas autors pašā avotā vārdā nav minēts, taču vispārpieņemts, ka tas ir hronikā vairākkārt pieminētais priesteris Henriks (Henricus), jeb, latviskoti Indriķis. Vienā vietā tas nosaukts par "Indriķi no latviešiem" (Henricus de Lettis). Pirmais hronikas izdevējs J.Grūbers 1740. hgadā uzskatīja, ka autors bijis no kristītajiem latgaļiem. Veidojoties vēsturei kā zinātnei, XIX gs. vācbaltiešu pētnieki sliecās uzskatīt, ka autors nav nācis no iedzimto vidus. Hermanis Hildebrants (1843.-1890.) pat savu disertāciju "Die Chronik Heinrich von Lettland" veltījis hronikas autora personas analīzei, uzsvēra pierādījumus, kāpēc tas varētu būt arī no vietējo iedzīvotāju vidus, gala secinājumos tomēr noraidot šo hipotēzi. Turpmāk autora etniskā izcelsme politiskā nacionālisma ietekmē interesēja pamatā latviešu vēsturniekus un vēstures entuziastus, piemēram, juristu A.Švābi, kurš jautājumam veltīja gana plašu analīzi[1], akadēmiķi J.Zuti[2] u.c. Latviešu historiogrāfijā pieņemts, ka hronikas autors bijis no senlatviešiem, ko mūsdienās neviens neapstrīd, pievēršoties aktuālākiem jautājumiem hronikas analīzē. Ir skaidrs, ka daļai notikumu autors pats bijis līdzdalībnieks un tos savā darbā apraksta plaši un sīki. Plaši varējis izmantot citu aculiecinieku liecības, jo regulāri ikdienā ticies ar ierindas priesteriem, gan arī redzamiem Baznīcas misijas vadītāji Baltijā, kā Daugavgrīvas cisterciešu klostera abatu Bernhardu no Lipes vai vēlāko Igaunijas bīskapu Teoderihu no Turaidas u.c. Indriķis izmantojis arī Rīgas bīskapa un domkapitula arhīvus. Pēc igauņu vēsturnieka J. Uluotsa domām, viņš izmantojis arī kādas līdz mūsdienām nesaglabājušās Rīgas bīskapijas annāles.

Hronikas oriģināls nav saglabājies. Hronika atjaunota teksta kritikas ceļā pēc iespējas tuvāk oriģinālam, cik tas bijis iespējams, izmantojot saglabājušos hronikas norakstus. Pieņem, ka bijuši vismaz 24 noraksti, no kuriem saglabājušies 16 (lielāko tiesu fragmentāri). Tikai 5 norakstiem ir patstāvīga nozīme. Visvērtīgākais ir XIV gs. noraksts Codex Zamoscianus (atrasts 1862. gadā grāfu Zamoisku bibliotēkā), taču arī tas nav saglabājies pilnībā, bet tikai līdz XXIII nodaļas 8. paragrāfam (t.i. atspoguļo notikumus līdz 1220. gadam). Tas izmantots par pamatu hronikas rekonstrukcijai. Nākošais pēc nozīmīguma ir XVI gs. otrajā pusē tapušais Codex Oxenstierna, kas savulaik atradies zviedru aristokrātu Uksenšērnu dzimtas bibliotēkā, bet vēlāk nokļuvis Hannoveres pilsētas bibliotēkā. Šajā norakstā daudz vēlāku interpolāciju, kas nesaskan ar senāko Codex Zamoscianus tekstu. Vēl oriģinālā teksta rekonstruēšanai nozīmīgi ir XVII gs. noraksts Codex Skoteisky, kas nācis no Rīgas mācītāja Skodeiska bibliotēkas, un Codex Reualiensis, kas nācis no Tallinas pilsētas ģimnāzijas bibliotēkas, kā arī Codex Toll - Igaunijas muižnieka un avotu izdevēja Tolla īpašumā bijušais XVII gs. neinterpolēto izvilkumu apkopojums. Pirmo hronikas publikāciju 1740. gadā sagatavojis Hannoveres pilsētas bibliotekārs Johans Daniēls Grūbers (Grüber), kurš to izdeva ar pašizgudrotu virsrakstu „Origines Livaniae sacrae et civilis seu Chronicon Livonicum vetus”. Pēc J. D. Grūbera publicētā latīņu teksta, to papildinot ar variantiem no diviem XVII-XVIII gs. norakstiem, pirmais hroniku vācu valodā pārtulkoja un 1747. gadā izdeva kādas Kuresāres skolas rektors Johans Gotfrīds Arnts (Arndt). Tālākā hronikas teksta pilnveidošanā lielu darbu ieguldījis Tērbatas universitātes docents Augusts Hanzens, kurš pirmais ieviesa tās dalījumu nodaļās. 1862. gadā Varšavā tika atrasts senākais saglabātais hronikas noraksts Codex Zamoscianus, un kļuva skaidrs, ka pirmie izdevumi tikuši izdoti pēc stipri pārveidotiem XVI-XVIII gs. rokrakstiem. "Zamoisku kodeksu" ar agrāk zināmajiem hronikas rokrakstiem salīdzināja, kā arī visas "Uksenšērna kodeksa" interpolācijas reģistrēja vēsturnieks Karls Kristiāns Širrens (Schirren). Konstatēja, ka iestarpinājumi hronikas rokrakstos radušies XVI gs. 50.–70. gados, nolūkā modernizēt humānisma garā hronikas valodu. 1867. gadā igauņu literārās biedrības bibliotekārs Eduards Pabsts (Pabst), gatavojot jaunu hronikas tulkojumu vācu valodā, par pamatu ņēma Codex Zamoscianus, trūkstošajai daļai izmantojot "Skodeiska rokraksta", kā arī citu norakstu tekstus. Nozīmīgu ieguldījumu hronikas sākotnējā teksta tālākā restaurēšanā deva Leipcigas universitātes profesors Vilhelms Arnts, kura tulkojumi bija pamatā abiem pirmajiem hronikas tulkojumiem latviešu valodā - pirmo no tiem 1883. gadā izdeva skolotājs un muzeju darbinieks Matīss Siliņš, otro 1936. gadā – vēsturnieks Jānis Krīpēns. XX gs. 20.–30. gados turpinājās arī hronikas teksta tālākā izpēte L.Arbuzova jun. vadībā. Salīdzinājis visus zināmos hronikas rokrakstus, viņš izveidoja optimālu hronikas tekstu (viņa darbu pabeidza viņa skolnieks Alberts Bauers, 1955. gadā izdodot hronikas latīņu tekstu un tā vācisko tulkojumu). Arbuzova veiktie hronikas teksta kritikas pētījumi, šo pētījumu publikācijas zinātniskajā periodikā pierādīja, ka arī Arnta izdevumā vēl diezgan daudz kļūdu, kuras ar teksta kritikas palīdzību iespējams novērst, lai rekonstruētu oriģinālam pēc iespējas tuvāku tekstu. Tāpēc arī turpmākie hronikas izdevumi ietver L.Arbuzova jn. teksta kritikas rezultātus. Bez L.Arbuzova darbiem jāmin arī vēsturnieka V.Biļķina pētījumi par hronikā sastopamajiem izteicieniem no Bībeles, lūgšanu grāmatām (breviāriem, misālēm) u.c. garīga satura darbiem.

Latviešu valodā iznākuši trīs hronikas tulkojumi. 1883. gadā pirmo veicis etnogrāfs Matīss Siliņš (1861.-1942.) pēc Hanzena izdevuma Scriptores rerum Livonicarum I sējumā dotā varianta (t.i.Codex Oxenstierna). 1936. gadā pēc Arnta izdotā teksta, izmantojot arī E.Pabsta 1867. gada hronikas tulkojumu vācu valodā, tulkojumu veicis vēstures skolotājs J.Krīpēns. 1993. gadā apgādā „Zinātne” iznāca jauns hronikas akadēmisks izdevums latviešu valodā, kur tulkojumu veicis Ā.Feldhūns. Pirmo reizi paralēli latviešu tekstam tika publicēts arī hronikas oriģinālteksts latīņu valodā. Izdevums papildināts ar plašu vēsturnieka Ē.Mugurēviča ievadu un komentāriem pie teksta.

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Švābe A. Latviešu Indriķis un viņa hronika. // Straumes un Avoti. Rīga, 1940. II, 121-220. lpp.
  2. ↑ Зутис Я. Очерки по историографии Латвии. Прибалтийская историография. - Рига, 1949.

Literatūra par šo tēmu

  • Indriķa hronika. / Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. - Zinātne: Rīga, 1993., - 450 lpp. ISBN 5796603264
  • Indriķa hronika. - Annele: Rīga, 2001., - 366 lpp. ISBN 9984598454
  • Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 20.-28. lpp.
  • Sergejs Coja. Henriha/Indriķa Chronicon Livoniae autora identitātes problēma krievu historiogrāfijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2011. Nr.3., 66.–83. lpp.
  • Henricus. Heinrici Chronicon Lyvoniae. - Nabu Press, 2010. - 268 p. ISBN 1144258286
  • Georgius Heinricus Pertz. Heinrici Chronicon Lyvoniae Ex Recensione Wilhelmi Arndt (1874). - Kessinger Publishing, 2010. - 250 p. ISBN 1168561167
  • Henricus Lettus. The Chronicle of Henry of Livonia (Records of Western Civilization Series) / translated and edited by James A. Brundage - Columbia University Press, (1961) 2004. - 288 p. ISBN 0231128894
  • Scriptores rerum Livonicarum. Sammlung der Chroniken und Geschichtsdenkmale von Liv-, Esth- und Kurland. I. Bd. - Riga/Leipzig, 1853
  • Heinrich’s von Lettland Livländische Chronik. Ein getreuer Bericht wie das Christenthum und die deutsche Herrschaft sich im Lande der Liven, Letten und Ehsten Bahn gebrochen. Nach Handschriften mit vielfacher Berichtigung des üblichen Textes aus dem Lateinischen übersetzt und erläutert. / E. Pabst (Hrsg.) - Gressel: Reval, 1867
  • Arbusow Leonid. Die Handschriftliche Überlieferung des "Chroniken Livoniae" Heinrichs von Lettland. // Latvijas Universitātes Raksti. 16. sēj. - Rīga, 1927., 125.-202. lpp.
  • Трусман Г.Г. Древнейшая Ливонская хроника и ее автор. - Типография М. А. Александрова: Санкт-Петербург, 1907. - 24 с.
  • Генрих Латвийский. Хроника Ливонии. - Александрия: Москва, 2009. - 384 c. ISBN 978-5-94460-080-6
  • Генрих Латвийский. Хроника Ливонии. / Подготовил. С.А. Аннинский. - Москва/Ленинград, 1938

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Indriķa_hronika&oldid=53769"