Atsevišķais studentu bataljons

No ''Vēsture''
Versija 2014. gada 21. jūnijs, plkst. 21.24, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Atseviskais bataljons 1919.jpg

Atsevišķais studentu bataljons jeb 3. atsevišķais bataljons - Latviešu atsevišķās brigādes 3. bataljons, izveidots 1919. gada 21. martā, pārformējot Atsevišķo studentu rotu. Komplektēts pamatā no turīgās pilsonības pārstāvjiem. Komandieri:

  • kapitans A.Galindoms (21.03.1919.-05.1919.)
  • pulkvedis-leitnants Pauls Bruņinieks (10.10.1919.-03.1920.)

Jau nākamajā dienā pēc bataljona nosaukuma iegūšanas piedalījās kaujā pie Bateru mājām, tad 24. marta cīņās pie Klīves pusmuižas, bet pēc īsas atelpas ierakumos, Kaugurciema kaujā (18.05.). Piedalījās sadursmē pie Piņķiem (22.05.), 23. maijā iegāja zemessardzes ieņemtajā Rīgā. Tur visi bataljona karavīri pēc apsardzības ministra Vankina rīkojuma tika paaugstināti par leitnantiem un nosūtīja uz citām karaspēka daļām kā uzticamus un valstij lojālus kadru virsniekus, bet no palikušajiem karavīriem izveidota 3. atsevišķā bataljona 1. (studentu) rota. Pašu bataljonu papildināja ar mobilizētajiem un 16.08.1919. vienība ieskaitīta Jelgavas kājnieku pulkā kā tā 1. bataljons.

Vienību atjaunoja 1919. gada 9, oktobrī, t.s. Bermontiādes laikā. Uzsaukumu ar aicinājumu iestāties Studentu rotā 8. oktobra vakarā deva Latvijas Augstskolas organizācijas komisija. Idejas iniciators, tobrīd vēl kapteinis F. Zommers 9. oktobrī laikraksta „Jaunākās Ziņas” pirmajā lapā publicēja uzsaukumu. Nākamajā dienā Rīgas Latviešu biedrības namā Pauluči ielā 13 pieteicās ap 370 brīvprātīgo (šis skaits saglabājās visu laiku), lielākoties studenti, ierēdņi un skolnieki. 10. oktobra rītā, bataljons atkāpās no Pārdaugavas uz Vecrīgu. Pārejot Daugavu, bataljona virsnieki izlēma, ka pretēji saņemtajai Zemitāna pavēlei atstāt Rīgu, bataljona karavīri paliks pie Daugavas un nepildīs pavēli atkāpties. 10. oktobra pēcpusdienā bataljonu nomainīja 7. Siguldas kājnieku pulka apakšvienības (pavēlē minēti 373 bataljona kareivji, instruktori un virsnieki). Nākamajās dienās bataljons pilnā sastāvā uzsāka pastiprinātu apmācību un pildīja sardžu dienestu. Par bataljona adjutantu iecēla virsleitnantu Aleksandru Grundmani, par bataljona saimniecības pārzini kļuva virsleitnants Vilis Vagars; par 1. rotas komandieri iecēla leitnantu Ozolu, par 2. rotas komandieri – virsleitnantu Cekuliņu, bet par I3. rotas komandieri – virsleitnantu Jēkabu Lējēju. Kā atsevišķu 4. rotu izveidoja t.s. Kara zēnu rotu, kurā no 21. oktobra līdz 6. novembrim kopumā iesauca 120 zēnus vecumā no 12 līdz 18 gadiem (tolaik mēdza dēvēt par boiskautu rotu). Rotas komandieris bija virsleitnants Fēlikss Krusa, bet atsevišķo 40 zēnu nodaļu tās sastāvā komandēja virsleitnants Brusdēliņš. 28. oktobrī ar atpakaļejošu datumu – 9. oktobri – bataljona 1. rotā ieskaitīja Ministru prezidentu Kārli Ulmani, bet 1. rotā ieskaitīja ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu (tas bija simbolisks žests, jo valdības pārstāvji, protams, negrasījās karot ar ieroci rokās). Bataljonam bija īpašs statuss, un, tam atrodoties Rīgā, tas netika iekļauts nevienā citā karaspēka apakšvienībā. Bataljonā kopumā saformēja trīs kaujas rotas, vienu Kara zēnu rotu, ložmetēju vadu, sakaru komandu, saimniecības komandu un štābu. Personālsastāvs šādā sastāvā pastāvēja līdz pat decembra vidum, kad no dienesta atvaļināja pirmos brīvprātīgos, tos aizvietojot ar nupat iesauktajiem Vidzemes un atbrīvotās Kurzemes un Zemgales mobilizētajiem. Bataljona kājnieku nodaļā ietilpa 1 komandieris (kaprālis), 6 kareivji, 2 kareivji izlūki, 2 kareivji granātu sviedēji, 4 kareivji pie rokas ložmetējiem. Vadā bija trīs kājnieku nodaļas un viena ložmetēju nodaļa, bet rotā bija trīs vadi. Kopējais karavīru skaits rotā 199, ieskaitot arī saimniecības un medicīnas personālu. Rotas rīcībā bija 178 šautenes, 7 revolveri, 9 mašīnflintes (rokas ložmetēji), 5 kortiki un 6 ložmetēji.

Bataljons pilnā sastāvā priekšējās kaujas līnijās pie Daugavas atgriezās 19. oktobrī, ieņemot Daugavas krastu no pilsētas kanāla ietekas Daugavā pie Dzelzs tilta līdz Ķengaragam. Uzdevums bija apsargāt Daugavas krastu, lai pretinieks nemēģinātu izcelties Daugavas labajā krastā, kā arī doties izlūkot situāciju Daugavas salās. 7. novembrī daļu aizsardzības līnijas pārņēma 5. Cēsu kājnieku pulks. Gandrīz nepārtraukti aktuāls bija disciplīnas jautājums, jo daudzi jaunie karavīri līdz šim nebija nonākuši saskarē armiju un tajā pastāvošo disciplīnu, bez tam bataljona karavīri uzskatīja sevi par "smalkākiem", tāpēc nesveicināja citu "prasto" karaspēka daļu virsniekus u.tml. (bataljonam piedaloties armijas uzbrukumā novembra otrajā pusē un decembra sākumā, štāba pavēlēs īpaši šai vienībai tika uzsvērts, ka nekādā gadījumā nav pieļaujama spēka lietošana pret vienkāršajiem civiliedzīvotājiem, rekvizējot transporta līdzekļus un mantas). 9. novembrī bataljonu pastiprināja ar Vidzemes divīzijas inženieru rotu. Naktī uz 10. novembri bataljons šķērsoja Daugavu un uzbruka Lucavsalai, iegūstot 2 ložmetējus. Austot gaismai tika ieņemta arī Bišumuiža, bet vēlu vakarā bataljons nonāca Zolitūdē. Pātraucot bermontiešu vajāšanu, bataljonu pārdislocēja uz Torņakalnu, kur tas atradās līdz 14. novembrim, kad atgriezās Vecrīgā un izvietojās savās telpās. 15. novembrī bataljons pārgāja Latgales divīzijas pakļautībā un operatīvā ziņā tika pievienots 9. Rēzeknes kājnieku pulkam: atstāja Rīgu un pārvietojās uz Piņķiem, no kurienes devās uz Sloku un uzsāka jau sakautā pretinieka vajāšanu caur Jelgavu un Dobeli līdz pat Aucei. 10. decembri bataljons pa dzelzceļu atgriezās Rīgā. Bataljona apakšvienības izpildīja vairākus nozīmīgus palīguzdevumus, kas būtiski atviegloja pārējo kaujas vienību darbību. Arī bataljona kaujas darbība bija aktīva – par to liecina daudzie kritušie un ievainotie – lielākoties brīvprātīgie. Kopumā 23 Studentu bataljona karavīri saņēma augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni. 1919. gada decembrī no bataljona atvaļināja pirmos brīvprātīgos, brīvās štata vietas aizpildot ar mobilizētajiem. Šis process pakāpeniski turpinājās līdz pat 1920. gada martam, kad Studentu bataljonu pārformēja par Tanku divizionu.

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 4962. fonds: Studentu bataljona dokumenti
  • Krīpens A. Studentu rotas kauju gaitas. // Universitas. 1959. Nr.6, rudens, 25.-28.lpp.
  • Ikšels, P. Atmiņas par atsevišķo studentu rotu. // Universitas. 1982. Nr.49 (212), pavasaris, 6.-10.lpp.
  • Ikšels, P. Fakti un atmiņas par Studentu rotas un Kalpaka bataljona dibināšanu. // Universitas. 1971. Nr.27 (190), pavasaris, 32.-33.lpp.
  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 269.-270. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Vietējās ziņas. Latviešu studenti Latvijas armijā. // Jaunākās ziņas. 22.12.1918., 5. lpp.
  • Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus. Ein Gedenkbuch. - Riga, 1929.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Atsevišķais_studentu_bataljons&oldid=53950"