Kardināls
Kardināls (no lat. cardinalis - "galvenais", no "cardo" - "sirdsvieta"; lat. cardinalis, pilnā nosaukumā Cardinalis Sanctae Romanae Ecclesiae, kr. кардинал) - Katoļu Baznīcas augstākā amatpersona kopš VI gs. Pirmie kardināli bija ietekmīgākie bīskapi, svarīgāko Baznīcu Romā vadītāji, kopā ar Romas diakoniem (diaconi cardinali) un piepilsētas baznīcu vadītājiem (suburbi cardinali). Ar laiku, kardināla gods tika saistīts ar dažām svarīgākajām svētnīcām arī citās lielākajās Itālijas pilsētās (Milānā, Neapolē, Ravennā u.c.), kā arī ārpus Itālijas. Taču apzīmējums nebija mantojams un pirmās tūkstošgades beigās par kardināliem tika dēvēti tikai daži augstākie garīdznieki no Romas un tās tuvākās apkārtnes, kuri bija tuvu savam bīskapam – pāvestam. Par kardināliem varēja būt gan diakoni, gan priesteri, un ar laiku, arī bīskapi, kad pāvesti sāka sasaukt Romas apvidus bīskapus – tie bija tā saucamie episcopi cardinales (sākotnēji to bija 7, bet no XII gs. – 6). Šis senais sadalījums ir saglabāts līdz mūsdienām trijās kardinālu grupās: kardināli-bīskapi, kardināli-priesteri un kardināli-diakoni. Pirmos gadsimtos, par kardināliem kļuva vienīgi Romas garīdznieki. Vēlāk arī no citām Itālijas pilsētām, bet otrā tūkstošgadē, jau arī no citām zemēm. Kardinālu loma pieauga XI gs., kad 1058. gadā Sjēnā pirmo reizi Baznīcas vēsturē tikai kardināli ievēlēja jaunu pāvestu – Žerāru no Burgundijas, - kurš pieņēma vārdu "Nikolajs II" (līdz šim Romas bīskapus ievēlēja vietējie ticīgie, kurus pārstāvēja Romas apkaimes bīskapi un priesteri). 1059. gada 13. aprīļa dekrēts noteica, ka nākotnē par pāvesta vēlētājiem var būt tikai kardināli-bīskapi, izveidojot Svēto kardinālu kolēģiju (kas kopš 1179. gada konklāvā) ievēl no sava vidus pāvestu). Pirmais konklāvs, kurā piedalījās visu triju grupu kardināli, notika 1130. gadā, kad tika ievēlēts Inocents II. 1179. gadā, Laterāna III koncils noteica, ka no šī laika tikai kardināli var ievēlēt pāvestu un ievēlēšanas derīgumam ir nepieciešamas vismaz 2/3 balsis. Pēdējais pāvests nekardināls bija Urbāns VI (1378.-1389.). 1517. gadā kardinālu skaits tika palielināts līdz 49 (no 24), 1586. gadā - līdz 70, bet 1983. gadā - līdz 138. XXI gs. sākumā bija 183 kardināli, no kuriem 117 ir balsstiesīgi Kolēģijā.
Jaunus kardinālus pāvests vispirms nominē konsistorijā, bet pašu kardināla zīmju pasniegšana notiek ārkārtas (publiskā) konsistorijā sv. Pētera bazilikā (vai sv. Pētera laukumā). Vienlaikus, lai nostiprinātu kardināla saistību ar Romu, jaunieceltais kardināls kļūst par kādas Romas pilsētas baznīcas simbolisko prāvestu vai diakonu.
Literatūra par šo tēmu
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 333. lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 176. lpp
