Manteifels-Scēge Peters fon
grāfs Pēteris fon Manteifels, saukts Scēge (Peter August Friedrich Graf Manteuffel-Szoege; kr. Петер фон Мантейффель; 1768-1842) - ievērojams vācbaltiešu rakstnieks, dzejnieks, publicists, igauņu literatūras pamatlicējs.
Dzimis kā vienīgais dēls (vēl bija viena vecāka un viena jaunāka māsas) 1768. gada 30. janvārī (19. janvārī p.v.st.) Rēvelē (Reval, mūsd. Tallina), oberleitnanta Karla Reinholda (1726-1779) un Helēnas (dzim. fon Ikšķile, ?-1772) fon Manteifeļu-Scēgu ģimenē. Tēvam piederēja Palveres (Pallfer), Kiltsas (Schloss Ass), Āveres (Afer) un Ravilas (Mecks) muižas, bet mātei pūrā līdzi nāca Vanavigalas bruņnieku muiža (Schloss Fickel). Kur auga un bērnību pavadīja Pēteris, īsti nav zināms. Māte mira, kad zēnam bija 4, bet tēvs – kad Pēterim bija 11 gadi. Acīmredzot saņēmis savam laikam un kārtai atbilstošu audzināšanu un izglītību.
Kādu laiku studējis Leipcigas universitātē (imatrikulēts 27.11.1787.), pēc tam Romā. No Rietumeiropas apceļošanas atgriezies kopā ar jaunu sievieti – Johannu Dresleri (1776-1815?), - ar kuru bija iepazinies Vīnē, kura kļuva par Pētera nama saimniecības vadītāju un laikā no 1794. līdz 1798. gadam dzemdēja grāfam trīs ārlaulības meitas (Karolīnu Sofiju, Henrietu Frederiku un Amāliju), kurām tika piešķirts uzvārds Cveiga (Zveig). Uz Ravilu pārcēlās arī Johanas vecāki, kuri tur atvēra krogu.
Vēl pirms meitu piedzimšanas Pēteris visai aizrāvās ar amatierteātri, kura trupa pastāvēja Rēvelē. Pildīdams muižnieka pienākumus, bija miertiesnesis Juru (Jörden) apgabalā. 1816. gadā, 48 gadu vecumā, apprecējās ar 20 gadus jaunāko baronesi Helēnu Luīzi Elizabeti fon Ikšķili-Gildenbandu no Lēces (Leetz) muižas. Laulībā piedzima 2 dēli un 2 meitas, no kuriem pilngadību sasniedza Elizabete Vilhelmīne un Karls Vilhelms Ludvigs (?-1848). Būdams ļoti plašu interešu cilvēks, kuru interesēja viss, Pēteris rakstniecībai pievērsās tikai mūža otrajā pusē. Tiek uzskatīts par pirmo vērā ņemamo beletristu, kurš rakstījis arī igauņu valodā, kura devuma lielāko daļu veido reālistiska proza ar labu humora izjūtu, kā arī dzeja, un kas aizsāka igauņu litaratūras tradīciju, kuru turpināja vēlākie autori.
Miris Ravilā, 1842. gada 8. maijā (26. aprīlī p.v.st.), 74 gadu vecumā.
