Kalīfs

Kalifs (ar. خليفة, khalīfah - "pēctecis"; no Khalifat ar-rasul Allah - Dieva Pravieša pēctecis; an. caliph, vc. Kalif, kr. халиф калиф) - no imamu vidus ievēlēts visas musulmaņu kopienas (umma) garīgais vadonis un laicīgais valdnieks (skat. kalifāts) laikā no 630. līdz 1924. gadam. Sākotnēji kalifu vēlēja ummas padome, kuru veidoja cilšu un klanu vadoņi, muhadžīru (izceļotāju no Mekas) priekšstāvji, kā arī ansaru (to Medinas iedzīvotāju, kas uzņēma un atbalstīja pravieti ar tā sekotājiem, kas bija ieradušies no Mekas, pēcteči) priekšstāvji, vēlāk tikai musulmaņi ar nevainojamu reputāciju un augsti izglītoti islama tiesībās, t.i. garīgie līderi.

Saskaņā ar islama tiesībām (al Mavardi 974-1058) kalifu varēja vēlēt kopiena, vai iecelt iepriekšējais kalifs (šādā gadījumā kopienas elites pārstāvji tikai apstiprināja lēmumu). Atkarībā no konkrētā laika un sociālās grupas teoloģiskajiem uzskatiem, atšķīrās arī traktējums, kas var būt kalifs un kāds ir tā statuss, piemēram, šiīti uzskatīja, ka kalifs var būt tikai tiešais Muhameda znota Ali un meitas Fatimas pēcnācējs, apveltīts arī ar maksimumu laicīgās varas. Savukārt sunnītu vairākums pieturējās pie viedokļa, ka uz šo titulu var pretendēt jebkurš no seīdiem vai Muhameda tuvāko līdzgaitnieku pēctečiem, un tam nav nekādu īpašu privilēģiju Dieva vārdu skaidrošanā, kas ir teologu Mekā un Medinā prerogatīva.

Kalifs nebija valdnieks vispārpieņemtā izpratnē, un viņa kā pravieša Muhameda varas mantinieka (bet Muhamedam, kā pravietim, Dievs uzticējis garīgo, likumdošanas un tiesu varu) varas absolūtisms paredzēja pienākumu pildīt islama likumus, kas pastāvēja ārpus tā gribas, un kuru interpretācijai kalifam nebija nekādu īpašu privilēģiju – visai tā darbībai jābūt orientētai uz tādu apstākļu radīšanu, kuros būtu iespējama un garantēta islama ievērošana. Attiecīgi, kalifam bija jābūt ar augstu morāli, bet tā politiskajai darbībai – strikti atbilstošai islamā valdošajiem priekšstatiem un normām. Attiecīgi, kalifam bija jābūt ar augstu morāli, bet tā politiskajai darbībai – strikti atbilstošai islamā valdošajiem priekšstatiem un normām. Jebkura novirze grautu kalifa autoritāti un tā varas leģitimitāti.

Ja kalifs neievēroja islama likumus (ļaudīm nevis jāizdomā likumus, bet jāpiemēro Dieva dotos likumus ikdienas dzīvei), vai sociālā un politiskā kārtība tiem neatbilda, pavalstniekiem bija visas tiesības apšaubīt tā leģitimitāti un pat gāzt no troņa. Praksē valdošā elite varas leģitimitātes apšaubīšanas mēģinājumus uztvēra kā dumpi un ar spēku tos apspieda. Kalifa kā likumdevēja vara bija visai ierobežota, tam atstājot galvenokārt politiku kā darbības sfēru (kur tā bija neierobežota tik tālu, cik nenonāca pretrunā ar reliģiskajiem principiem), un tikai ar Abasīdu dinastijas nākšanu pie varas, kalifi sāka iejaukties arī teoloģiskajos jautājumos.

Omeijādu dinastijas kalifi bija tīri laicīgi valdnieki, bez reālām pretenzijām uz garīgo līderu statusu (izņemot Omāru II, 717-720). To rūpes pamatā aizņēma tālāko iekarojumu organizēšana un valsts varas nostiprināšana, cīnoties ar nemitīgajiem teologu mēģinājumiem iejaukties valsts pārvaldē. Savukārt Abasīdu kalifi, lai izvairītos no priekšgājēju likteņa, ievērojami izmainīja kalifa statusu un varu, veidojot centralizētu valsti, kurā kalifs vienpersonīgi apvienoja sevī augstāko laicīgo un garīgo varu, kas ne vienmēr izdevās. Šo koncepciju radīja kalifs al Mamuns (786-833), kurš 827. gadā izmantoja savu varu, lai ieviestu izmainas islama dogmatikā un nostiprinātu savu kā reliģiska līdera autoritāti. Pēc Abasīdu kalifāta sagrāves karā ar Mongoļu impēriju, Ēģiptē kalifs vairs bija garīgais vadītājs, laicīgo varu atstājot sultāna ziņā, savukārt Osmaņu sultāni apvienoja abus šos titulus.

Pēc t.s. Arābu kalifāta (630-1258) pirmajiem četriem "īstenajiem" kalifiem (Abū Bekrs, Omars ibn al Hatābs, Osmāns ibn Afāns un Alī ibn Abū Talibs) tituls kļuva nosacīti mantojams (vēlēja no mirušā kalifa tuvāko radinieku vidus) un viena otru secīgi nomainīja Omeijādu jeb Damaskas (661-750), Abasīdu jeb Bagdādes (750-1258) un Osmaņu (1517-1924) kalifu dinastijas, kā arī izveidojās vairāki separāti kalifāti: Fatimīdu kalifāts Ziemeļāfrikā (909-1171), Omeijādu kalifāts Spānijā (756-1031), Kordovas kalifāts (916-1031), Sokoto kalifāts Nigērijā (1804-1903) u.c., nemaz nerunājot par atsevišķu sektu līderu pretenzijām uz kalifa titulu. 1924. gadā pēc Mustafas Kemala Ataturka rīkojuma, kalifa statuss tika atcelts un Osmaņu kalifāts likvidēts.

Literatūra par šo tēmu

Latviešu valodas vārdnīca: A-Ž. / Atb. red. D. Guļevska. — Avots, Rīga, 1998, 356. lpp.
Svešvārdu vārdnīca. / red. Baldunčiks J., Pokrotniece K. — Jumava, Rīga, 2005., 641. lpp.
Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 84. lpp.

Patricia Crone, Martin Hinds. God's Caliph : Religious Authority in the First Centuries of Islam. - Cambridge University Press: Cambridge, 1986 - 164 pages, ISBN 0521674484
Sowerwine E. James. Caliph and Caliphate. - Oxford University Press: Oxford, 2010. ISBN 9780199806003

Bernard Lewis. Die politische Sprache des Islam. - Europäische Verlagsanstalt: Berlin, 1991 - 257 Seiten, ISBN 3434461035
Tilman Nagel. Staat und Glaubensgemeinschaft im Islam. Geschichte der politischen Ordnungsvorstellungen der Muslime. Bd. 1-2 - Artemis: Zürich-München, 1981. ISBN 3760845312

Фильштинский И.М. История арабов и халифата (750-1517 гг.). - Муравей-Гайд: Москва, 1999 - 384 с. ISBN 5-89737-038-9
Фильштинский И.М. Арабы и Халифат. - Ломоносовъ, 2015, - 296 с. ISBN 978-5-91678-264-6
Бартольд В.В. Сочинения. Том 6. Работы по истории ислама и Арабского халифата. - Восточная литература РАН: Москва, 2002. - 784 с. ISBN 5-02-018109-9
Кеннеди Хью. Двор халифов / пер. с англ. Н. Тартаковской. - АСТ: Москва, 2007, - 413 с., ISBN 978-5-17-039643-6
Беляев Е.А. Арабы, ислам и арабский халифат в раннее средневековье. - Наука: Москва, 1966 - 280 с.

Resursi internetā par šo tēmu

Kalīfs

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt