Čan Čuna ceļojums uz Rietumiem 1221-1224
XIII gs. notikumi Āzijā, kas lielā mērā noteica tālāko civilizācijas attīstību, piesaistījuši medievistu uzmanību jau pēdējos 300 gadus - kā nekā tāda mēroga izmaiņas cilvēces politiskajā un kultūras attīstībā nebija notikušas kopš aizvēstures līdz pat XVIII gs., kad Eiropas lielvalstis sāka veidot globālās impērijas. Tomēr mēģinājumus pētīt šo laiku ļoti apgrūtina avotu trūkums. Lielākā daļa avotu radušies jau pēc šiem notikumiem un balstījās tikai uz nostāstiem un leģendām. Pie tam nedrīkst aizmirst, ka galu galā jebkura hronika ir konkrēta autora konkrētiem mērķiem radīts literārs sacerējums, nevis objektīvas annāles.
Visai plašu informāciju par mongoļu ikdienas dzīvi un valsts uzbūvi sniedz daudzie viduslaiku ceļotāji un sūtņi: Dienvidu Sun impērijas diplomāti Čao Huns (1221), Pens Da-ja (1233), Sjui Tins (1235-1236) un Čans Dehujs (1248), Romas pāvesta Inokenta IV sūtnis Plano Karpini (1246-1247), Francijas karaļa Luija IX sūtnis Gijoms Rubruks (1253-1255) u.c. Viņiem visiem tā bija jauna pasaule, “nezināma un sveša tauta”. Par to tie steidzās vēstīt pārejiem, kā raksta Plano Karpini, “tam, ko mēs rakstam jūsu labumam un brīdināšanai, jums ir jātic vēl jo tāpēc, ka vai nu mēs paši redzējuši visu savām acīm, ceļojot vienādi pie viņiem un kopā ar viņiem... vai dzīvojot to vidū”.
Taču visinteresantākais avots nenoliedzami ir daosa Čan Čuņa ceļojuma uz Čingizhana “lidojošo” galmu apraksts.
Atslēgas vārdi: ceļojumi vidusaikos, Senā Ķīna, mongoļu impērija, Čingizhans, daoisms, Čans Čuņs
Interesants tas ir vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir objektīvs avots, jo rakstīts nevis pēc politiska pasūtījuma, domāts konkrētai auditorijai, bet gan tīri privātas ceļojuma piezīmes, domātas “mājas lietošanai” (atskaite un ceļa apraksts, domāts daosu misionāriem). Otrkārt, tas ir 72 gadus veca vīra ceļojums jāšus (gan kopā ar pavadoņiem) pa karadarbības zonu, kurā tikai tajā brīdī sāka ierīkot ceļu tīklu, milzīgā attālumā - cauri Ziemeļķīnai, Rietummongolijai, Austrumu Turkestānai un Septiņupei uz Vidusāziju. Uz ko tādu reti kurš spējīgs bija gan tad, gan mūsdienās. Treškārt, ceļojums tika rūpīgi dokumentēts, dod unikāli precīzu un sistemātisku etnogrāfisko, ģeogrāfisko un dabas apstākļu aprakstu. Ceturtkārt, tas ir patiesi autentisks, atšķirībā no daudziem citiem visai apšaubāmiem viduslaiku ceļojumu aprakstiem.
Kad 1219. gadā Čingiz-hans sāka savu karagājienu uz rietumiem, uz Vidusāziju, viņš nebūt nebija vairs nekāds jaunais, lai gan krampis rokās vēl bija. Nupat viņš bija apvienojis Mongoliju, smagi sagrāvis Dzjiņ impēriju Ziemeļķīnā, sakāvis Sji Sja impēriju Dienvidtibetā, un nu gatavojās karam ar pasaulē tā laika stiprāko lielvalsti - Horezmas sultanātu. Tomēr cilvēks ar gadiem aizvien vairāk aizdomājas par dzīves jēgu, prioritāšu pārvērtēšanu, par to kā gadi aizvien straujāk sāk ritēt, bet vēl tik maz kas paveikts, par dzīves pārlieko īsumu un mantinieku strīdiem... Tajā laikā klīda leģendas par ķīniešu daosu gudrību, plašajām zināšanām, un to, ka iespējams, tiem zināms nemirstības noslēpums. Īpaši slavens bija Van Dži sekotājs, Kuaņ Džeņa skolnieks Cju Čudzi, jeb Kiu Šudži, iesaukts par Čan Čuņu (Mūžīgais Pavasaris), no Šaņdunas provinces. Kāds hanam par to bija stāstījis, kaut ko viņš bija pats domājis, taču, uzsākot rietumu karagājienu, no Irtišas krastiem sūtīja pēc šī daosa savu ilggadējo padomdevēju, tirgotāju Džabar-hodžu. 72 gadus vecais Čan Čuņs bija slavens ar savu neatkarīgo dabu, (atteicies apciemot daudzus ievērojamus magnātus, 1191. gadā pat atsacījies kļūt par Dzjiņ dinastijas imperatora skolotāju), un arī šoreiz viņš atteicās pamest savu kalnu mītni. Tomēr, kad 1220. gadā pie viņa ar ielūgumu ieradās nākošais Čingiz-hana sūtnis, Ļu Džuns, viņš tomēr piekrita (gan sašutis noraidot iespēju, ka karavānai pievienosies vieglas uzvedības meičas un kumēdiņu rādītāji, kuri arī devās uz rietumiem). Kāpēc, īsti nav skaidrs, bet, tā kā avotā viņš lielu vērību velta daosu misijām un izplatībai, domājams, ka viņš šajā gadījumā uztvēra sevi kā misionāru.
1221. gada martā Čan Čuņs devās ceļā no savas vientuļnieka mītnes netālu no Ninhajas, Šaņdunas provincē, ejot uz ziemeļiem, uz Iekšējo Mongoliju. Interesanti, ka būdams tik cienījamos gados, daoss pārvietojās jāšus, tikai atsevišķus ceļa posmus pavadot pajūgā (un arī tad tas bija atceļā). Uzsākot ceļojumu Čan Čuņš visai nīgri žēlojās par lielajām grūtībām, kas viņu gaida tālajā ceļā, bezkomforta apstākļos barbaru zemēs, kuras pat nav atzīmētas nevienā kartē (ar šādām žēlabām tika izsūtītas vairākas vēstules draugiem), taču vēlāk, ceļojuma laikā, avotā neredzam nekādu vājuma pazīmju. Pat atceļā, kad bija pagājuši 3 gadi, dodoties cauri Gobi Čan Čuņs savārga un ceļu turpināja vezumā, viņš norāja pavadoņus, kuri pārāk sāka uztraukties par daosa veselību. Viņu pavadīja virkne skolnieku, no kuriem viens, Li Dzičans cītīgi katru dienu pierakstīja skolotāja diktētās pārdomas un visu redzēto. Sākuma maršruts veda uz ziemeļiem, gar Hingana grēdas rietumu nogāzēm, gar Dolon-noru un Buir-noru un austrumos no tā tekošo Halhas upi - tuksnesīga stepe ar retu zāli, vietumis zemu koku birzītēm. Jau no pirmās dienas tika pierakstīti apkārtnes vērojumi, aprakstīti ceļā satiktie klejotāji, to mītnes, izskats, apkaime, dabas apstākļi. Rūpīgi tika reģistrēti vietvārdi, attālumi starp punktiem, upju un ezeru lielums un dziļums; gaisa temperatūra, mitrums, apkaimes reljefs, augu valsts īpatnības. Principā kādi 70% no avota veltīti ģeogrāfiskās vides apskatam, līdz ar to rodas iespaids, ka avotam ir divi mērķi - misiju slavinoša atskaite (ne kurš katrs reliģiskas kustības līderis turpat vai gadu pavadījis sarunās ar pasaules iekarotāju), kā arī tas ir visai konkrēts ceļvedis tiem, kas, iespējams, kā misionāri kādreiz dosies uz rietumiem. Tāpēc visai rūpīgi tiek atzīmēts, kurās pilsētās un apdzīvotās vietās ir daosu tempļi, kur ir labvēlīga vietējā vara, cik maksā pārtika un citas preces, tiek atzīmētas jaunās varas pūles komunikāciju tīkla atjaunošanā - kā mongoļu vienības izķer laupītājus, atjauno tiltus, tīra ceļus, kur atrodas valsts pasta stacijas. Aprīļa beigās Čan Čuņs nonāca Halhas krastā esošajā Mongolijas vietvalža Temuge mītnē: “mēs ieraudzījām tūkstošiem melnu vezumu un voiloka jurtu, novietotas taisnās rindās”. Jauka bija viņa saruna ar mongoļu noijonu - kad tas lūdza viņam iemācīt nemirstības noslēpumu, Čan Čuņs piekrita, tak uzstādīja nosacījumu, ka jāgavē pāris mēnešus. Tā kā noijona apmetnē visi gatavojās kāzu dzīrēm, mongoļu dižciltis atlika nemirstības iegūšanu uz vēlāku laiku. Saņēmis no vietvalža 100 zirgus un vēršus ar vezumiem, daoss ar svītu devās tālāk uz ziemeļiem tad pagriezās uz rietumiem. Dzejiski, bet reizē zinātniski precīzi aprakstītas tika pat krasās temperatūras svārstības diennaktī un pat stepē pamanīto ziedu un zāles forma! Sīki tiek analizēts saules aptumsums - cik lielu procentu no saules diska aizņēma ēna - ko vēlāk jau Vidusāzijā Čan Čuņs salīdzināja ar vietējo astronomu datiem, izvirzot domu par dažādiem platuma grādiem.
Caur Čingiz-hana dzimtajām vietām, Kerulenas ieleju, ceļotājs gar Hentei kalnu grēdu nonāca keraītu apdzīvotās Tolas krastos un devās uz Ononas pusi. Sajūsmināti un vilinoši, gluži kā Brodēla “Vidusjūrā”, aprakstīta Hangaja grēdas priežu mežu skaistums un klinšu burvība - būdams arī dzejnieks un gleznotājs, Čan Čuņs nevarēja palikt vienaldzīgs, ieraugot ziemeļu dabas skaistumu:
Gar zelta upi, kas rimti plūst no kalnu nogāzēm,
Klejoju gar tās niedrāju līkločiem.
Tīrs rudens, kā svaiga rīta rasa veldzē dvēseli,
Nakts debess, mēness virs kalnu virsotnēm,
Un mana klusā dziesma pār lūpām klusi rit.
Šķērsojot Orhonas augšteci un Borgataju, gar Cagan-nur ezeru 19. jūlijā viņš nonāca Mongoļu impērijas galmā, no kura hana sievas un ierēdņi vadīja impērijas saimniecisko dzīvi. Atpūtušies, paēduši un bagātīgi apdāvināti, jau pēc 10 dienām ceļotāji devās tālāk uz dienvidrietumiem. To redzam arī turpmāk - ceļotāji it kā nekur nesteidzas, lai gan laiku pa laikam pienāk ziņas, ka lielais hans viņus gaida, un netraucēti interesantākajās vietās uzkavējas 10-20 dienas. Pie tam liekas, ka pats ceļojums un ziņu vākšana Čan Čuņam svarīgāki par tikšanos ar imperatoru, jo viņš vairākas reizes lūdz atļauju apmesties kādās vietā ilgāk, nodarboties ar vietējiem arhīviem un daoisma izplatīšanu, sagaidot, līdz Čingiz-hans atgriezīsies austrumos.
14. augustā Čans Čuņs nonāca Džin-hai-čenā (dienvidrietumos no mūsdienu Ulasutajas un dienvidos no Dzavhan-golas), kur bija ierīkotas labības pārkraušanas noliktavas un izvietota ķīniešu amatnieku kolonija ar metālapstrādes darbnīcām un austuvēm. Tie ar sajūsmu uzņēma saveno tautieti, un pilsētas mērs Činkajs pat pieteicās, lai paātrinātu karavānas gaitu, doties tai līdzi (man gan aizdomas, ka viņam vienkārši gribējās tikt prom no perifērijas). Ceļi kalnainajā apvidū bija tik slikti, ka nācās atstāt lielu daļu vezumu un pašiem pārkāpt zirgos. Par ceļa bīstamību Čaņ Čuņa sekretārs vēsta visai savdabīgi, taču gana kolorīti: “Agrāk, kad naimanu valdnieks ceļoja pa šo apvidu, viņu apsēda dēmons, liekot ziedot pie katras pārejas.” Ja atceramies, ka naimani bija kvēli kristieši, tad saprotam, ka tikai patiesi lielas briesmas var likt kristīgajam valdniekam drošības nolūkos atkāpties no ticības pamatpostulātiem un ziedot kalnu gariem.
2. septembrī karavāna nonāca pie Altaja kalnu grēdas. Pāri tai veda tikai viens ceļš, kuru pirms pāris gadiem bija izveidojis hana dēls Ugedejs, un pa kuru, stumjot un velkot ratus un nastu nesējus dzīvniekus, līdz ceļiem brienot pa sniegiem un slēpjoties kažokādās no ledainā vēja, tad arī devās mūsu ceļinieki. Tiek aprakstīts, kā iet bojā nastu nesēju dzīvnieki, bet, kas interesanti, 72 gadus vecais Čan Čuņs ne mirkli nežēlojas (vispār viņš par savām grūtībām neraksta, tikai par citiem). Ar grūtībām pārvarējusi pāreju, karavāna pa Bulganas ieleju iznāca no kalniem, taču te pavērās nākamās grūtības - jaukais un neapdzīvotais Zostin-el tuksnesis, kura barhanos mājojošos ļaunos garus varēja atbaidīt tikai tā, ka “nozieda zirgu galvas ar asinīm” (Čan Čuņs visai uzjautrinājās par šādu māņticību, skaidrojot ka gari bīstami tikai tiem, kas no viņiem baidās.). Septembra beigās ceļotāji, zaudējuši lielāko daļu karavānas dzīvnieku un vairākus pavadoņus, nonāca pie Tjanšana grēdas ziemeļu nogāzēm, uiguru pilsētā Bešbalikā (mūsdienu Dzimsa, 130 km no Urumči). Tur karavāna tika ar godu ārkārtīgi viesmīlīgi uzņemta. Lieki piebilst, ka pēc kalniem, tuksnešiem un pustuksnešiem ūdeņiem bagātās, irigācijas kanālu cauraustās un ziedošās uiguru oāzes izraisīja ceļotājos neviltotu sajūsmu. Vismaz Džambalikas melonju un arbūzu krāsai, formai, garšai, sulīgumam un aromātam ceļojuma piezīmēs veltīts vairāk rindu, nekā uiguru valdnieka galmam.
Nu ceļotāju grūtības gandrīz vai bija beigušās, vismaz salīdzinot ar līdzšinējo maršrutu, un pametuši kristīgās zemes viņi tuvojās sev gana svešajam musulmaņu areālam. Ceļš veda gar Džungārijas pustuksnesi, pa vienu no Lielā zīda ceļa atzarojumiem, uz Sairama ezeru, no kura sākās Talkijas pāreja pār Tjanšana grēdu. Pirms tam te bijusi grūti pārejama kalnu taka, taču Čan Čuņs atzīmē, ka 1219. gadā Čingiz-hana otrais dēls Čagatajs te, izcērtot klintis, uzbūvējis lielisku ceļu ar 48 tiltiem, pa kuriem nu “varēja brīvi viens otram pabraukt garām divi vezumi”. Visos ciematos atradās sardzes patruļas, kuras bija izskaudušas laupītājus un gādāja par ceļotāju drošību. Pasta stacijās varēja nopirkt pārtiku un samainīt zirgus. Tā 1221. gada 14. oktobrī Čan Čuņs ar pavadoņiem jau itin viegli un pat ar zināmu komfortu nonāca Ilijas ielejā, tās lielākajā pilsētā Almalikā (netālu no mūsdienu Kuldži). Te viņus ar godu uzņēma pilsētas darugači, kurš izrādīja ziedošo ieleju (Almalik tjurku valodā nozīmē “ābolu zeme”). Perfektā irigācijas sistēma, plašie dārzi un kokvilnas austuves atstāja iespaidu uz ceļotājiem, un ielejas aprakstam tika veltīts gana liels apjoms piezīmēs.
Tomēr ilgi neuzkavējoties, karavāna devās tālāk uz rietumiem, garām Ču, Talasas ielejām, cauri mūsdienu Taškentas apgabalam, līdz 22. novembrī sasniedza Sirdarju. Pārcēlies tai pāri ar labiekārtotu prāmi un šķērsojis Maverannahru, Čans Čuņs 3. decembrī ieradās Samarkandā, kurā atradās mongoļu armijas ģenerālštābs. Te daoss, kuram piešķīra telpas pilī, atpūtās visu ziemu, baudot komfortu, vācot ziņas par Vidusāziju un senus rokrakstus, pētot amatniecības sasniegumus (īpaši viņu interesēja kalēji, stiklinieki un audēji), tiekoties ar zinātniekiem. Te visai interesanta viņa diskusija par atšķirībām nesenajā saules aptumsumā, ko bija redzējis Austrummongolijā, savukārt persu astronomi vērojuši Samarkandā. Lielais hans tai laikā vadīja kaujas operācijas Afganistānā un neizrādīja interesi par viesi.
1222. gada 16. maijā Čans Čuņs ieradās audiencē pie Čingizhana. Šī ceļojuma apraksta nodaļa gan neko nevēsta par ceļošanu, taču ir ārkārtīgi interesanta mongolistiem, jo ir viena no nedaudzajām vietām avotos, kas aplūko Čingizhanu kā personību, tā raksturu un intereses. Lielais hans, kā vienmēr, bija tiešs un daudz neceremonējās. Taču gods kam gods, Čingizhans mierīgi uztvēra Čan Čuņa atbildi uz savu jautājumu “Svētais, tu ieradies esi no tālienes, bet vai tev ir līdzeklis mūžīgai dzīvošanai?”: - “Ir līdzekļi, kā paildzināt dzīvi, taču nav līdzekļa, kas dotu nemirstību”. Hans, protams, bija vīlies, taču izteica pateicību par viesa atklātību un godīgumu. Interesanti, ka Čans Čuņs gan atteicās krist ceļos hana priekšā, gan ierasties ikdienas svinīgajās pusdienās, taču valdnieks, atšķirībā no Maķedonijas Aleksandra, neizrādīja nepatiku par ceremoniāla neievērošanu, toties lika rakstvežiem pierakstīt domātāja teikto. Filosofam tika piešķirts glauns tituls un jurta netālu no hana jurtas. Turpmākos mēnešus viņi pavadīja kopā (Čan Čuņs pat devās hanam līdzi uz Balhu, pieminot vairākus visai interesantu pontonu tiltu aprakstus), regulāri tiekoties, dzerot tēju arika krastā, ābeļu ēnā un risinot sarunas par cilvēka vietu pasaulē, par personības harmoniju, pareizu dzīvesveidu, daosu mācību.
Tā tas turpinājās līdz 1222. gada 10. novebrim, kad Čans Čuņs lūdza atļauju doties mājup. Čingizhans negribīgi atļāva, taču dāvāja Čan Čuņam tiesības apmesties jebkurā impērijas vietā un dibināt klosteri, kurā tiktu atvērta daosu skola, atbrīvojot to no visiem nodokļiem un līdzi dodot apsardzi un paiczu, kas lika jebkuram valsts ierēdnim bez ierunām izpildīt jebkuru Čan Čuņa prasību. Tā viņš gatavojās mērot garo ceļu atpakaļ, it kā neizpildījis savu ceļojuma mērķi - pārtraukt karus -, toties ieguvis ko citu: oficiālu valsts atbalstu un finansējumu zinātnes centra izveidošanai un darbībai.
Tomēr ziemu Čans Čuņs vēl pavadīja Samarkandā, un tikai 1223, gada 8. aprīlī devās atpakaļceļā. Cauri Ču un Ili upju ielejām, cauri Džungārijai ar tās smilšu tuksnešiem, pāri Daustas pārejai un, apejot tangutu Si-Sja impēriju, cauri Gobi ziemeļiem, cauri Širginai un Onginai, ongutu zemei. Tā kā pa šo laiku bija daudz darīts pasta staciju izveidošanā un ceļu labiekārtošanā, Čans Čuņs bez īpašām problēmām 1223. gada jūlijā nonāca Šaņsi provincē un, kaut arī vēl nedevās mājup, kur nonāca tikai 1224. gadā, jo apbraukāja vietējos daoistu centrus - tad viņa unikālais ceļojums bija beidzies.
Kā rakstīja viņa sekotāji: “Mūsdienās ļaudis, dodoties darīšanu ceļojumā, iziet ārpus nama vārtiem nelabprāt, ar nožēlas izteiksmi sejā. Toties skolotāja ceļojums bija savādāks - viņš veica daudzu desmitu tūkstošu li tālu ceļu pa neizbraucamām vietām, bija zemēs, kuras nav atzīmētas nevienā kartē, kuras neveldzē ne lietus, ne rasa, un, kaut arī visur viņu uzņēma ar dziļāko cieņu, tik un tā viņa ceļojums bija ārkārtīgi grūts un nepanesams.”
Izmantotais avots, no kura tulkoti arī citāti:
- Си Ю Цзин, или Описание путешествия даосского монаха Чан Чуня на Запад. // альманах Арабески истории. Кн. Пучтыня Тартары. – Москва, 1995
