Vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara laikā

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 5. februāris, plkst. 13.51, kādu to atstāja Hansons Arturs (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Buks Artis.jpg

Buks Artis

Starp dzirnakmeņiem –

vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā 1. pasaules kara laikā


Atslēgas vārdi: vācieši, vācbaltieši, baltvācieši, 1. pasaules karš, nacionālisms, represijas, vācu grautiņi, pogroms, Krievijas impērija

Pirmā pasaules kara notikumi bija smagi visām tautām, kuras ģeogrāfiski atradās tā sfērā, taču īpaši smagi skāra t.s. vācbaltiešus (pašnosaukumā die Balten jeb baltieši, krieviski остзейцы) – subetnosu, kas kultūras ziņā bija vairāk piederīgs vācu kultūras telpai, emocionāli un ģeogrāfiski – savai dzimtenei Baltijai (mūsdienu Latvija un Igaunija), savukārt politiski un ekonomiski – Krievijas impērijai. Viņu kultūras dzimtene nonāca karastāvoklī ar politisko dzimteni, bet karadarbība norisinājās ģeogrāfiskajā dzimtenē, Baltijā. Vācijā uz viņiem raudzījās kā uz savdabīgā un brīžiem maz saprotamā vācu dialektā runājošiem “krieviem”, savukārt Krievijā – kā uz “vāciešiem”, potenciālajiem Vācijas aģentiem, sava veida ienaidnieka “piekto kolonnu” konflikta laikā.

Krievijas impērijas Baltijas guberņas XIX–XX gs. mijā izcēlās ne tikai ar sava tiesiskā statusa unikalitāti, bet arī ar to elites ietekmes īpatsvaru impērijā. Vācbaltieši un vācieši dominēja gan Zinātņu akadēmijā, gan Ārlietu ministrijā (~80% impērijas vēstnieku pasaulē), gan valsts pārvaldē (~70% augstāko valsts amatu) un augstākajā armijas vadībā (~30% ģeneralitātes). Pie tam šāds “vāciešu” procents elites vidū situācijā, kad vācu īpatsvars impērijā bija tikko 1,2%[1] (1879. gada tautas skaitīšanā Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņās reģistrēti 165 600 vācbaltieši), bija tik uzkrītošs, ka jau XIX gs. vidū, imperatora Aleksandra III laikā, krievu augstākās virsniecības vidū diezgan atklāti runāja par vajadzību cīnīties pret “vācu spiedienu” (бороться с немецким засильем), savukārt “patriotiskajā” presē aizvien biežāk parādījās publikācijas Veļicina garā[2] par to, ka vācieši nevardarbīgi iekarojot un pakļaujot Krieviju, kas apdraudot valsts uzplaukumu un pat pastāvēšanu, lasītāju pamazām pieradinot pie domas, ka tie pamazām un nemanāmi pārņemot savā kontrolē uzņēmējdarbību, kolonisti un muižnieki sagrābjot labākās zemes, bet aiz viņiem stāvot Vācijas impērija. Taču ne valsts iekšpolitiku, ne sabiedrības noskaņojumu šī nacionālistu preses tēma īpaši neietekmēja.[3]

Situācija krasi saasinājās 1914. gada vasarā, Krievijai gatavojoties iesaistīties karā pret Austroungārijas impēriju.

Te jāpiemin, ka neviens negrasījās atšķirt uz Krieviju savulaik emigrējušos vāciešus no vācbaltiešiem – vidusmēra impērijas iedzīvotāja acīs tie visi bija “vācieši”.[4] Pie tam daudzas vācbaltiešu džciltīgo dzimtas bija nevis vācu, bet gan zviedru, dāņu, latviešu, igauņu, poļu, holandiešu, franču, pat itāļu un portugāļu izcelsmes. Impērijas lietvedībā nacionalitāte (национальность) līdz 1912. gadam gandrīz netika pieminēta, tās vietā iedalot pavalstniekus pēc reliģiskās piederības (“вероисповедание”). Arī te nevar viennozīmīgi visus luterāņus izdalīt kā vācbaltiešus vai vismaz tuvus to kultūras segmentam, jo daudzas vācbaltiešu dzimtas bija saglabājušas piederību pie Romas katoļu baznīcas vai pieņēmušas pareizticību. Praktiski vienīgais ceļš, kas dotu precīzus rezultātus, būtu visu ievērojamāko personu ģeneoloģiskā pārbaude, taču tas diemžēl vismaz pagaidām nav iespējams, jo šāds projekts prasītu ievērojamu laiku un resursus. Tāpēc tikai pēc 1912. gada, kad dokumentos sāka atzīmēt tādu jaunievedumu kā “tautība”[5], varam operēt ar nosacīti precīziem skaitļiem (arī tad nenodalot vācbaltiešus no vāciešiem). Taču tas šajā gadījumā nav nepieciešams, jo aplūkojamajā laika periodā impērijas iekšpolitiskie aspekti, kas attiecās uz tās vācu izcelsmes pavalstniekiem, vienādā mērā skāra gan vācbaltiešus, gan vāciešus, ērtības labad tālāk tekstā lietošu vienkārši “vācieši”, kaut arī tas varbūt nav īsti korekti attiecībā pret vācbaltiešiem, kas apzinājās savu atšķirīgumu.

Vāciešu īpatsvars Krievijas armijā

Īpaši vāciešu jautājums Pirmā pasaules kara priekšvakarā un tā laikā aktualizējās Krievijas impērijas armijā, jo lielākā daļa vācbaltiešu dižciltīgo tradicionāli paaudžu paaudzēs izvēlējās militāro karjeru, kas sakņojas senajās bruņniecības tradīcijās. Taču armijai pēc definīcijas sevī jākoncentrē maksimums valsts patriotisma, līdz ar to, pieaugot starpvalstu spriedzei, neizbēgami parādījās jautājums: vai un kā viņi spēs stāties pretī Vācijas impērijas armijai, ja etniski un kultūras ziņā viņi tik cieši saistīti ar Vāciju?[6]

Pēc Zajončkovska veiktajiem aprēķiniem[7] vāciešu īpatsvars Krievijas ģeneralitātes vidū pirms Pirmā pasaules kara bijis 21,6%: 1914. gada 15. aprīlī no 169 “pilnajiem ģenerāļiem” 48 bija “vācieši” (28,4%), no 371 ģenerālleitnantiem – 73 vācieši (19,7%), no 1034 ģenerālmajoriem – 196 vācieši (19%).[8] 1913. gadā no 3806 pulkvežiem vācieši bija 510 (13,4%), no 5154 apakšpulkvežiem – 528 (10,2%), no 985 ģenerālštāba korpusa virsniekiem – 169 (17,1%); no 67 kājnieku, grenadieru un strēlnieku divīziju komandieriem – 13, no 16 kavalērijas divīziju komandieriem – 6, no 326 kājnieku un strēlnieku pulku komandieriem – 39, no 57 kavalērijas pulku komandieriem – 12; imperatora gvardē: no 3 kājnieku divīziju komandieriem – 1, kavalērijas divīzijas komandieris – 1, no 4 artilērijas brigāžu komandieriem – 3, no 16 kājnieku pulku komandieriem – 6, no 12 kavalērijas pulku komandieriem – 3, no 26 artilērijas bateriju komandieriem – 6, no 230 gvardes kapteiņiem[9] – 50 (21,7%). Īpaši augsts vācu īpatsvars bija leibgvardes jātnieku pulkā, kurš tradicionāli tika komplektēts no vācbaltiešiem, kā arī Izmailovskas pulkā, kuru tradicionāli komplektēja no vāciešiem un zviedriem.[10] Viņa Augstības svītā[11] no 177 virsniekiem 37 bija vācieši (20,9%), no 56 flīģeļadjutantiem – 8 (17%), augstākajā komandējošajā sastāvā (korpusu komandieri, štābu komandieri, kara apgabalu komandieri) vāciešu bija aptuveni 1/3.[12] Kara flotē vācu īpatsvars bija vēl lielāks.

Turklāt tiek uzskaitīti tikai luterāņi, katoļi, reformāti un evaņģēlisti, savukārt pareizticīgie vācieši automātiski tika uzskatīti par “krieviem”. Aplūkojot ģenerāļu uzskaites sarakstu[13], redzam tur šādus pareizticīgos “krievus”: fon Greidenfelsu, Šafshauzenu Šēnbergu Ek Šaufusu, grāfu Grabi, baronu Budbergu, baronu fon Meršeidu Gilesemu, baronu fon Holšteinu, baronu Meijendorfu, baronu Fītinghofu, baronu Netelhorstu, baronu Medemu, baronu Ikškilu fon Hildebrantu, fon Hartvigu, kā arī vienkārši Šmitu, Fogelu, Flugu, Zīveru, Elsneru, Šulcu, Falenbergu, Olderogu, Šeidemani u.c.[14]

ģenerālis Pauls fon Rennenkampfs

Impērijā dzīvoja aptuveni 300 000 karaklausībai pakļautu vāciešu. Karam sākoties, vispārējā nacionālpatriotiskās histērijas un pārspīlētā aizdomīguma gaisotnē mobilizētos vāciešus pārstāja sūtīt uz Rietumu fronti, bet jau iesauktos centās pārvietot prom no Rietumu frontes uz Kaukāza fronti.[15] Arī vēlāk Iekškrievijas vācu kolonijās mobilizētos pamatā sūtīja tikai uz Kaukāzu. Tā 1914.–1915. gadā pārvietoja aptuveni 17 000 karavīru.[16] Taču pārcelt ievērojamu daļu kaujas virsnieku prom no to vienībām nozīmēja šīs vienības vājināt, savukārt nošķirt atsevišķi visus vācu izcelsmes karavīrus, veidot no viņiem atsevišķas vienības un gādāt, lai tās frontē nenonāk saskarē ar Vācijas armiju, būtu ļoti sarežģīti un laikietilpīgi. Tāpēc armijā praktiski apsvērumi pamazām ņēma virsroku pār nacionālistisko retoriku. Acīmredzot šī iemesla dēļ pat pilnībā no vāciešiem saformētās vienības (piemēram, 105. divīzijas 419. Atkaras kājnieku pulks un 420. Serdobskas kājnieku pulks, kas saformēti no Saratovas apgabalā iesauktajiem vācu kolonistiem), atļāvās nosūtīt uz Dienvidrietumu fronti, kur tie sastapās gan ar austriešu, gan ar vāciešu daļām. Kas interesanti, dezertēšanas gadījumu šajās “vāciešu“ vienībās praktiski nebija, kaut arī pretējās puses propaganda bija labi organizēta un aicināja to darīt.

Vispārējās nacionālistiskās propagandas histērijas gaisotnē arī uz virsniekiem “vāciešiem“ krita aizdomu ēna, ko pastiprināja iekšējās karjeras intrigas, kas sevišķi raksturīgas bija armijas vadības līmenī. Te uzskatāms piemērs bija Ziemeļrietumu frontes 1. armijas komandiera ģenerāļa Paula fon Rennenkampfa (Paul von Rennenkampf, kr. П.К. фон Ренненкампф, 1854–1918) atstādināšana 1914. gada novembrī un demobilizēšana 1915. gada oktobrī – kaut arī viņam netrūka kļūdu un sliktu īpašību, pamatā statusu viņš zaudēja tieši tāpēc, ka bija vācbaltietis. Kas interesanti, vismaz vācbaltiešu virsnieku vidē jautājums par uzticību dzimtenei (Krievijas impērijai) vai kultūras dzimtenei (Vācijai) bija visai aktuāls un tika aktīvi apspriests, taču, kā redzam no memuārliteratūras un faktiem, vācbaltiešu bruņniecības pārstāvji sliecās uz to, ka vasaļa zvērests kalpot ir primārāks par etnisko un kultūras piederību.

T.s. likvidācijas likumi un vācu kolonistu masu deportācijas

Patriotiska manifestācija Pēterburgā 1914. gada 28. jūlijā

Kara sākšanās izsauca milzīgu ģermanofobijas vilni un radīja vajadzību valsts varai pārskatīt attieksmi pret vāciešiem, kas dzīvoja impērijā, raugoties pēc to etniskās piederības, nevis pavalstniecības. Reizē veidojās divas savstarpēji nesaistītas koncepcijas, jo līdz ar kara sākšanos līdztekus darbojās divas atsevišķas varas: civilā (Ministru padome, ministrijas, guberņu administrācija) un militārā (virspavēlnieka mītne, armiju štābi). Civilās pārvaldes ierēdņi 1914. gadā vēl īsti neapjēdza notiekošā mērogus un iespējamās sekas, kā arī to, ka kara laikā tik nesatricināmas lietas kā pilsoņu tiesības, īpašuma tiesības un likumbijība kļūst visai nosacītas. Savukārt militārā pārvalde uz notiekošo raudzījās nevis no tiesiskuma, bet no taktiskās nepieciešamības viedokļa. Līdz ar to civilās tiesības pamazām tika pakārtotas militārajām un politiskajām vajadzībām, mainot gan cilvēku attieksmi, gan likteņus.

Jau 1914. gada 3. augustā Ministru padomē tika apspriests jautājums, ko iesākt ar Austroungārijas un Vācijas pavalstniekiem, kas dzīvoja Krievijā. Iekšlietu ministrijas pārvaldnieks Maklakovs (Н.А. Маклаков, 1871–1918) savā uzrunā paziņoja: “Laiks mest pie malas šo sentimentālo likumības ievērošanas pozu!”, taču kolēģija iebilda. Zemkopības un zemes ierīkošanas virspārvaldnieks Krivošejins (А.В. Кривошеин, 1857–1921) šo viedokli formulēja tā: “Mums tomēr jāuzvedas kā pasaules lielvalstij, kaut arī nav noliedzams, ka Maklakova kunga teiktais skan ļoti vilinoši”.[17]

Militārajās aprindās to, ka karš būs ilgs un grūts, jo Vācija ir ļoti nopietns pretinieks, kurš neizbēgami iesaistīsies konfliktā, apjēdza jau pirms reālas karadarbības sākšanās. Šajā uz praktisko rezultātu orientētajā vidē radās viedoklis, ka “viss ir labs, kas veicina uzvaru”, tāpēc vēršanās pret piefrontes guberņu vācu iedzīvotājiem (kā arī ungāriem, ebrejiem, katoļu un luterāņu mācītājiem u.tml.), lai nodrošinātu armijas aizmuguri, nepieļautu spiegošanu un sabotāžu, bija neizbēgama. Jau 1914. gada vasarā armijas vadība izstrādāja plānu vāciešu deportācijai no pierobežas apgabaliem III klases vagonos uz pašu rēķina apsardzes pavadībā, samierinoties tikai ar minimāli nepieciešamajiem apstākļiem izdzīvošanai. Pirmās deportācijas sākās jau oktobrī no Polijas. 7. novembrī pēc Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka infantērijas ģenerāļa Ruzska (Рузский, Николай Владимирович, 1854–1918) rīkojuma sākās vāciešu un vācbaltiešu deportācija no Vidzemes, Kurzemes un Rīgas, bet 30. novembrī – no Suvalku guberņas. Deportēja pamatā uz Sibīriju un Pievolgu, bet operācijas tehnisko nodrošinājumu uzņēmās armija. Arī no mūsdienu Latvijas teritorijas, kur nebija lielu vācu zemnieku koloniju, uz Permas guberņu kā “neslēpti naidīgus Krievijas armijai un potenciālus spiegus” šādi deportēja Stukmaņu (vc. Stockmannshof, kr. Штоксмангоф) ciema, t.s. Iršu, iedzīvotājus, 350 ģimenes[18], u.c. vācu kolonistus, kopā vairāk nekā 10 000 cilvēku[19]. Par armijas nostāju šajā jautājumā uzskatāmi liecina virspavēlnieka mītnes ģenerāļa Januškeviča (Н.Н. Янушкевич, 1868–1918) ar roku uzšņāpta rezolūcija uz ziņojuma no Novočerkaskas par vācu kolonistu deportācijām no Volīnijas 1914. gada beigās, uz lapas malas: “Labāk lai izput nekā spiego.”[20]

Lai sakārtotu šo jautājumu, 1914. gada oktobrī Ministru padome ķērās pie t.s. “likvidācijas likumu” (ликвидационные законы) projekta izstrādes. 1915. gada 2. februārī uz Valsts pamatlikumu 87. panta pamata Nikolajs II apstiprināja trīs likumus: 1) “Par Krievijas pavalstnieku austriešu, ungāru, vāciešu un turku zemes īpašumiem un tiesībām uz zemes apstrādi” (“О землевладении и землепользовании в государстве Российском австрийских, венгерских, германских или турецких подданных”), 2) “Par austriešu, ungāru un vāciešu izcelsmes pavalstnieku tiesību uz zemi un tās apstrādi pārtraukšanu pierobežas apgabalos” (“О прекращении землевладения и землепользования австрийских, венгерских или германских выходцев в приграничных местностях”), 3) “Par dažu kategoriju Krievijas pavalstnieku austriešu, ungāru, vāciešu un turku tiesībām uz zemes īpašumiem un zemes apstrādi” (“О землевладении и землепользовании некоторых разрядов состоящих в русском подданстве австрийских, венгерских или германских выходцев”). Uz to pamata tika tālāk pieņemta virkne aktu, saskaņā ar kuriem Krievijas impērijas teritorijā – Pēterburgas guberņā, Baltijas guberņās, Polijas karalistē, ziemeļrietumu guberņās (Kauņas, Grodņas, Viļņas, Minskas, Suvalku) dienvidrietumu un dienvidu guberņās (Besarābijas, Hersonas, Taurijas, Jekaterinoslavskas) un Pieamūras apgabalā, kā arī 100 jūdžu joslā gar visu valsts robežu – naidīgo valstu pavalstniekiem tika liegta iespēja iegādāties īpašumus, turklāt tika noteikts, ka arī Krievijas vāciešiem “noteiktajā laikā un brīvprātīgi jāatsakās no nekustamajiem īpašumiem ārpus pilsētām”. Ja noteiktajā termiņā īpašuma brīvprātīga nodošana valstij netiktu īstenota, šie īpašumi bija piespiedu kārtā jāpārdod izsolē.[21] Pieņemot šos likumus, netika slēpts, ka viens no to mērķiem ir vienotas vāciski runājošās diasporas kā tādas likvidēšana, jo no civilās pārvaldes viedokļa šādas ietekmīgas, bet kultūras ziņā nošķirtas etniskas grupas pastāvēšana apdraud valsti.[22]

Vilciena sastāvs ar deportējamajiem vāciešiem kareivju pavadībā. Adamovkas (Адамовка) dz. stacija, 1915. gads.

1915. gada pavasarī sākās piespiedu masveida vācu kolonistu deportācija no dienvidu guberņām uz Pievolgu un Sibīriju, pilsētniekus tā neskāra. Interesanti, ka no katra vācu ciema varas iestādes ņēma ķīlniekus (sic!), lai mazinātu nepaklausību vai personu centienus šķērsot frontes līniju un pāriet pretinieka pusē. Jāatzīst gan, ka tīri praktisku apsvērumu dēļ armijas vadība to uzskatīja par lieku: “Turēt ķīlniekus, armijai atkāpjoties, nav lietderīgi [..] Tie tikai lieki apgrūtina varas iestādes, jo tām jātērē laiks un resursi, lai ķīlniekus uzturētu un pārvietotu”.[23] Kopā uz Iekškrieviju pārvietoja ap 300 000 vāciešu. Tos vai nu izvietoja sabiedriskajās ēkās, vai ļāva īrēt dzīvesvietas. Valsts atvēlētais bēgļu pabalsts 1915. gadā bija 2 rubļi 65 kapeikas mēnesī vienam cilvēkam, vēlāk ekonomisko grūtību dēļ pabalstu samazināja.

Kolonistu uz vietas palikušo kustamo un nekustamo mantu izdalīja vietējiem zemniekiem, kā arī bēgļiem no karadarbības zonas, par ko visai daudz rakstīja avīzēs, pamazām veidojot sabiedrībā viedokli, ka vāciešu manta nemaz nav privātīpašums – viņi to "vēsturiski piesavinājušies no pamatiedzīvotājiem", tātad to atņemt ir likumīgi. Zemi vajadzēja pārņemt Zemnieku bankai (Крестьянский банк), taču realitātē to lielākoties sagrāba vietējās varas elite. Valsts pretvācu iekšpolitiku un tās propagandu daudzviet Krievijā uztvēra kā atļauju laupīt, ja vien aplaupāmais ir vācietis, un vairākās dienvidu guberņās (kurās, starp citu, bija arī vācbaltu īpašumi) šo ideju sāka īstenot arī praksē.[24] To visu veicināja arī patriotiskā propaganda, kas aktīvi kultivēja vācieša kā “iekšējā ienaidnieka“ tēlu.

Deportēto vāciešu liktenis nebija apskaužams. Viņiem bija atņemts viss nekustamais īpašums, kustamo īpašumu viņi bija spiesti pārdot krietni zem tirgus vērtības, paši tika aizdzīti uz Iekškrieviju. Kara laika grūtību pārņemtajās pilsētās liela skaita piespiedu migrantu parādīšanās izraisīja visai naidīgu reakciju. Iekšlietu ministrs un Atsevišķā žandarmu korpusa šefs kņazs Ščerbatovs (князь Н.Б. Щербатов, 1868–1943) 1915. gada 8. septembrī ziņoja: "Pilsētas dumpojas un nevēlas uzņemt [deportētos vāciešus un bēgļus]“.[25] Nacionālisma propagandas pārņemtajā presē dominēja negatīvs vācieša tēls. Par vācu koloniju zemniekiem tika proponēts, ka tie esot “rupji, prasti, nekaunīgi mežoņi, kas ne tikai nevar būt nekādi kultūrtrēģeri, bet tiem vieta ir mūžam piedzērušās un nevaldāmās Vācijas armijas rindās”.[26] Turklāt publiski tika vispārināts, ka visi vācieši esot potenciāli spiegi.

Karastāvoklis ļāva Krievijas valdībai vairs nerēķināties ar tradicionālajām civiltiesiskajām normām un ķerties arī pie plānveidīgas Baltijas guberņu deģermanizācijas, likvidējot vācbaltu bruņniecības privilēģiju atliekas un mērķtiecīgi mazinot to ietekmi visu trīs guberņu pašpārvaldē, ko ar sajūsmu uztvēra pārējās vietējo iedzīvotāju etniskās grupas – latvieši un igauņi. T.i., pastiprinot jau XIX gs. 90. gados aizsāktās t.s. rusifikācijas politikas vadlīnijas. 1915. gadā tika apturēta Baznīcas reformas likumprojekta apstiprināšana Valsts domē, 1916. gadā apturēja divus zemes reformas likumprojektus, lai tos pārstrādātu atbilstoši jaunajai situācijai. Baznīcas reformā bija paredzēts likvidēt kūriju sistēmu draudžu amatpersonu vēlēšanās, panākt draudžu locekļu tiesisko vienlīdzību, zemes reforma paredzēja rentējamo zemju piespiedu pārdošanu rentniekiem. Viens no pamatmotīviem, ko savā vēstulē justīcijas ministram I. Ščeglovitovam (И.Г. Щегловитов, 1861–1918) 1915. gada 8. aprīlī norāda iekšlietu ministrs Maklakovs, bija likvidēt latviešu un igauņu rentnieku atkarību no muižniecības. 1915. gada martā sākās darbs pie vācbaltu bruņniecības politiskā statusa likvidēšanas, padarot to identisku Iekškrievijas guberņu muižnieku sapulcēm. 1916. gada 29. martā Valsts domē tika iesniegts apstiprināšanai likumprojekts “Par sarakstes, luterāņu garīdzniecības sapulču protokolu un lietvedības valodu un vairāku līdzšinējo likumu pantu pārskatīšanu šajā sakarā“ (“О языке переписки, делопроизводства, суждений и протоколов заседаний протестантских духовных учреждений и лиц и о пересмотре некоторых статей закона, связанных с этим вопросом”). Visas šīs ieceres apturēja Februāra revolūcija, izdevās tikai likvidēt t.s. muižnieku “īpašās privilēģijas“ un muižu policiju.[27] Tomēr jāatzīst, ka tik neceremoniāli, kā ar vācu koloniju zemniekiem, ar baltiešiem neizrīkojās. To sociālais statuss tomēr bija daudz augstāks.

Visas ģermanofobiskās 1914.–1917. gada valsts kampaņas mērķus var rezumēt ģenerālleitnanta Kurlova teiktajā: Krievijas vācieši “jāpiespiež norobežoties no saviem tautasbrāļiem, aizmirst par kopīgo izcelsmi, valodu, atteikties no radiniekiem, kas karo frontes otrā pusē”.[28]

Vēršanās pret “vāciešiem” nacionālistiski patriotiskās propagandas diskursā

Tiklīdz tika izsludināts, ka Vācija pieteikusi karu Krievijai, patriotu pūlis, policijai neiejaucoties, Pēterburgā izdemolēja Vācijas vēstniecību, kas atradās uz Lielās Jūras ielas (Большой Морской) un Īzaka laukuma (Исаакиевская площадь) stūra. Pat norāva bronzas dioskūru un zirgu skulptūras, kas rotāja ēkas jomtu, bet no pašas ēkas palika tikai sienas.[29][30]

Vācijas impērijas vēstniecības ēka Pēterburgā.

1914. gada 20. jūlijā Valsts domes vācbaltiešu deputāti nāca klajā ar deklarāciju par vispārēju uzticību tronim un Krievijas impērijai[31], taču sabiedrību tas maz ietekmēja. Kopš pirmajām kara dienām uz vāciešiem un vācbaltiešiem lielākā daļa sabiedrības raudzījās kā uz neuzticamu, ienaidniekam simpatizējošu iespējamo “piekto kolonnu”. Šo attieksmi radīja un aktīvi veicināja konservatīvā un labējā prese, kas izvērsa plašu pretvāciskas propagandas kampaņu, kuru aizsāka Pēterburgas “Jaunais laiks” (Новое время) un “Vakara laiks” (Вечернее время), kuras vietējos vāciešus atspoguļoja kā "iekšējos ienaidniekus".[32] Vēl vairāk atmosfēru nokaitēja šo laikrakstu polemika ar «Sanktpēterburgas Avīzi» (Sankt-Petersburger Zeitung), kura centās aizstāvēt Krievijas vāciešu nacionālo un vispārcilvēcisko pašcieņu. Kadetu prese gan mēģināja apelēt pie veselā saprāta, taču ne visai sekmīgi. Kara propagandas rezultātā Krievijā strauji pieauga šovinisms, bet Baltijā atkal aktualizējās nacionālā pretstāve starp latviešiem un igauņiem no vienas puses un baltiešiem no otras puses.

Presi pārplūdināja nacionālistiskas publikācijas par Krievijas “vāciešu“ neuzticamību, privilēģijām, darbošanos Vācijas labā. Toni uzdeva “Vakara laiks“, kas 1914. gada 1. septembrī titullapā publicēja “patriotisko krievu grupas” atklāto vēstuli ar aicinājumu “iznīdēt vāciskuma saknes Krievijā”. Plašu rezonansi 1914. gadā guva divi plaši A. Kuprina (А.И. Куприн) raksti “Krievu vārda” (Русское слово) 29. un 30. oktobra numurā par “beztiesiskajiem 10 miljoniem Baltijas guberņu iedzīvotāju”, kurus mīdot “ar lakādas zābakiem” vairāki “desmiti baronu dzimtu” laukos un gandrīz miljons vācbaltiešu pilsētās, formējot konkrētu, visās nelaimēs vainojamu iekšējā ienaidnieka tēlu. Prese publicēja milzumu “faktu” par vācbaltiešu nodevīgo noskaņojumu un rīcību, kā rezultātā 1914. gada augustā atsevišķā žandarmu korpusa darbinieki pēc iekšlietu ministra V. Džunkovska (Джунковский, Владимир Фёдорович, 1865–1938) rīkojuma veica īpašu izmeklēšanu Baltijas guberņās. Ieradās arī pats ministrs (3.–4.09.1914.). Izmeklēšana noskaidroja, ka tas viss ir diezgan mērķtiecīga un organizēta latviešu nacionālistiski noskaņoto aprindu un labējo krievu organizāciju kampaņa, lai valdības acīs kompromitētu vietējos baltiešus un iedragātu to ietekmi un sociālo statusu.[33]

1915. gada vasarā germanofobija sasniedza augstākās valdošās aprindas, kad “Jaunais laiks” kā pierādījumu, ka vācieši nosakot visu Krievijā un esot vainojami pie visām neveiksmēm, publicēja senatoru sarakstu ar vāciskiem uzvārdiem. Laikabiedri liecina, ka šī saraksta dēļ Senāts bijis spiests nodemonstrēt savu patriotismu, par spīti likumdošanai apstiprinot Vācijas pavalstnieku tiesiskās aizsardzības anulēšanu un to daļēju izsludināšanu ārpus likuma.[34]

1916. gada 18. augustā cars apstiprināja rīkojumu par aizliegumu izmantot vācu valodu vācu skolās u.c. izglītības iestādēs (“Положение Совета министров о воспрещении преподавания на немецком языке”).[35] Vācu skolu pastāvēšana tika pasniegta kā ģermanizācijas “Trojas zirgs”, kur ar vācu valodas palīdzību tiekot iepotētas panģermānisma idejas un nepatriotisms. Daudzviet aizliedza publiski runāt vāciski, bet šī aizlieguma pārkāpējus sodīja ar naudas sodu līdz 3000 rubļiem vai 3 mēnešiem cietumā.[36] Baltijas provinču avīzēs visai ikdienišķas bija šādas ziņas: "Rīgas 1. dzelzceļa stacija gandrīz paralizēta, vilcieni pārpildīti, jo masveidā uz Iekškrieviju spiesti izbraukt Vācijas un Austroungārijas pavalstnieki."[37] "Kijevas universitātes profesors Knauers, kurš jau 45 gadus bijis amatā, šinīs dienās apcietināts dubultas pavalstniecības dēļ."[38] “Plakāti ar aizliegumu sarunāties vācu valodā tagad izlikti arī tramvajos. [..] Šo sestdien iz Rīgas pagaidu katorgas centrālcietuma izlaida zvērināto advokātu Hermani Švarcu, kurš še pabeidza izciest 1 mēneša cietuma sodu par to, ka nebij noņēmis izkārtni ar vācu uzrakstu.”[39] “Barons Felkerzāms arī izstājies no zemstinieku oktobristu frakcijas. Barons Volfs, kuram arī bij jāizstājas iz zemstinieku oktobristu frakcijas, tagad atteicies arī no Domes bibliotēkas komisijas priekšnieka amata un no finanšu komisijas locekļa amata. Baltijas vācu deputāti pārliecinājušies, ka tagadējā laikā uztrauktās krievu nacionālās jūtas negribēs ciest nevienu vācieti nekādā Valsts Domes amatā.” “Baltijas vācu deputātiem pārmet, ka viņi Domes sēdē 27. janvārī esot stāvējuši vienaldzīgi ar uz muguras saliktām rokām bez piedalīšanās pie emocijām, kuras visa Dome parādījuse pret Anglijas un Francijas vēstniekiem Gasonova runas laikā, un ka viņi tāpat vienaldzīgi izturējušies tad, kad pēc Puriškecviča runas par vajadzību no valdības un sabiedrības puses sniegt izpostītai Polijai palīdzību, visa Dome dedzīgi aplaudējuse.”[40] “Kurzeme. Kāda barona Rādena kundze, kura līdz šim dzīvojuse Maijas muižā, pa kara stāvokļa laiku izraidīta iz Baltijas guberņām.” “Liepāja. Šejienes “Petrogradas viesnīcas” īpašnieks Kiršhofs pa kara stāvokļa laiku izraidīts iz Baltijas guberņām.” “Par vācisku sarunāšanos “Kazino” teātra telpās sauc pie atbildības kornetu Hugo Antonoviču fon Erberg-Košencijevsku no 1. Ņevas ielas nr. 12 un Fridrihu Geju no Pērnavas ielas nr. 27 ar Elzu Bērziņ no Avotu ielas nr. 29, kas sarunājušies vāciski tramvaja vagonā.” “Administratīvi sodīti par vācu valodas drukātas reklāmas izstādīšanu ar 10 r. vai 3 dienām zietumā provizors Noass Levenbergs.”[41] “Vācu zemes īpašumu lietā. Kad iznāca likumi par vācu zemes īpašumu likvidāciju Krievijas rietumu un dienvidu guberņās, mēs piezīmējām, ka paredzama aģitācija priekš šo likumu tālākas attīstības un paplašināšanas. Tas jau apstiprinājies. Priekš tam izteicās netik stingri nacionālistīgā “Novoje vremja” bet arī liberālā “Utro Rosiji”. Tanī profesors Guļajevs, tagad ģenerālprokurora biedrs, ievietojis paskaidrojumu, ka izdotie likumi esot nepilnīgi, jo Baltijas vāciešiem vēl esot atļauts visā Krievijā pirkt zemes īpašumā, un tā tad vācu kolonisti Šulci un Šmiti varot pārdot savu zemes īpašumu Baltijas Šulciem un Šmitiem. Pēc profesora Guļajeva domām ar tādu pārgrozījumu nekas nebūtu panākts. Savu apcerējumu viņš beidz ar prasību, ka vācu zemes īpašuma aprobežošanas likumi esot izplatāmi uz visām personām, kuras no vācu dzimuma. Pie tam tad esot atceļamas arī visas privilēģijas, kuras Baltijas vāciešiem tiekot uzturētas caur vietējiem likumiem (t.i. šīs privilēģijas neesot atstājamas nevienai personai, kura no vācu dzimuma).”[42]

Patriotiskās propagandas mašīna uzņēma aizvien lielākus apgriezienus, lai mobilizētu sabiedrību, savukārt tā, kā parasti šādās situācijās notiek, intensīvi meklēja vainīgos jeb, kā mūsdienās saka, “piekto kolonnu“. Kā nepatriotisma izpausme tika uztverta vācu komponistu mūzikas atskaņošana, pārdēvēja vāciskos vietvārdus, tai skaitā Pēterburgu par Petrogradu.[43]

Ar varas iestāžu svētību un atbalstu masveidā lielās tirāžās sāka iznākt grāmatas un brošūras, kuru nosaukumi vien jau ir pietiekami daiļrunīgi, piemēram, Muravjova “Vācu ļaunums“ (М. Муравьёв “Немецкое зло”), Rezanova “Vācu spiegošana” (А. Резанов “Немецкое шпионство”), Šeluhina “Krievijas dienvidu vācu kolonizācija” (С. Шелухин “Немецкая колонизация на юге России”), Sergejeva “Kā vācieši bez kara iekaro Krieviju” (И. Сергеев “Мирное завоевание России немцами”) u.c. Karikatūrās, skrejlapās un plakātos Krievijas vācieši tika attēloti kā spiegi un parazīti.

Praktiski visās lielākajās pilsētās uzstājās lektori, kas stāstīja par vāciešu nelojalitāti un to, kā pazīt spiegus to vidū. Šādi vispārinājumi skanēja arī visai oficiālās runās un pat dokumentos. Tā kā Odesas kara apgabala pavēlnieka ģenerāļa Ebelova (М.И. Эбелов, 1855–1919) publiskie paziņojumi, ka jebkurš vācietis Krievijā gatavojot bāzi Vācijas iebrukumam[44], nebija vis pārspīlējums, bet gan visai ikdienišķs viedoklis. Neatkarīgi no tā, cik desmitus paaudžu vācietis dzīvojis valstī, cik daudz darījis tās labā, pat miris to aizstāvot, viņš tik un tā ir neuzticams svešinieks, kurš jebkurā brīdī gatavs šos valsti nodot, bet savus īpašumus ieguvis netaisnīgi, kā iekarotājs, piesavinoties valstsnācijai piederošo, – tika kultivēts vāciešu kā “iekšējo ienaidnieku“ tēls. Protams, šai propagandai aktīvi pievienojās to guberņu iedzīvotāju vairums, kurās jau izsenis bijusi sociāla spriedze starp vāciem un nevāciem, – Volīnija, Baltijas guberņas u.c. –, jo tīri saimnieciskajā pretstāvē balstītajai ģemanofobijai nu radās ideoloģisks pamats, kas to leģitimizēja. Šāds uzskats tika proponēts gan presē, gan publiski verbālajā sfērā (runas, lekcijas u.tml.).[45] Valstī sākās aktīva spiegu ķeršanas kampaņa, kas praksē izpaudās pamatā kā vāciešu izsekošana, aresti, kratīšanas dzīvesvietās u.tml.

Oficiālo pretvāciskās propagandas kampaņu aktīvi izmantoja iedzīvotāji, lai sariebtu saviem kaimiņiem. 1914. gada 15. septembrī (2. oktobrī p.v.st.) aktīvs caram lojālo latviešu pārstāvis, Krievijas valsts domnieks no Vidzemes guberņas Jānis Goldmanis, latviešu laikrakstos aicināja ziņot par aizdomīgām personām, kas varētu būt pretvalstiski elementi. Sākās denunciāciju plūdi, kas, protams, pamatā skāra tieši vācbaltiešus. Piemēram, kad Dinaburgas (mūsd. Daugavpils) kara apriņķa priekšnieks izsludināja atlīdzību slepenu ienaidnieka lidlauku uzrādītājiem frontes aizmugurē, mēneša laikā Vidzemes latvieši “atklāja” vācbaltu muižās vairāk nekā 200 vācu lidlaukus, bezdrāts telegrāfa stacijas, ieroču, benzīna un pārtikas noliktavas Vācijas armijas vajadzībām, ziņoja par saviem vācbaltu kaimiņiem kā Vācijas spiegiem u.tml. Pārbaudēs šo "objektu" un “spiegu” absolūtais vairums izrādījās fantāzijas jeb apmelojumi. Laikraksts "Līdums" rūgti secināja: "Mēs esam jau nokļuvuši pie tā, ka denuncēšana pati par sevi .. netiek uzskatīta par kauna lietu, bet .. tiek likti pie kauna staba tie, kuri pret denuncēšanu uzstājas."[46]

Tas viss kalpoja par impulsu pūļa nacionālisma ksenofobiskajām izpausmēm ikdienā. Viņas Augstības leibgvardes kirasieru pulka pulkvedis Goštavs (Г.А. Гоштовт, 1883–1953) savās atmiņās piemin, ka “jau 1914. gada rudenī Maskavā pūlis noslīcināja upē vecu kundzi tikai tāpēc, ka viņai bija vācisks uzvārds, bet tajā pašā laikā viens viņas dēls bija kritis Austrumprūsijā, bet otrs, smagi ievainots, sanitārajā vilcienā brauca atpakaļ uz mājām pie mātes. (..) Īpaši smagu spiedienu un sadzīvisku nedrošību juta muižniecība Baltijā.“[47]

Turklāt šādi ekscesi norisa ar klusējošu varas iestāžu piekrišanu. 1915. gada 17. maijā par Maskavas kara apgabala virspavēlnieku tika iecelts kņazs F. Jusupovs (князь Феликс Феликсович Юсупов, граф Сумароков-Эльстон,1856–1928), kurš uzņēmās izskaust maskaviešu dumpīgumu un likvidēt vācu ietekmi. Vācieši administratīvā kārtā tika izspiesti no vadošo uzņēmēju aprindām, bet pār tiem piederošiem vai atņemtiem uzņēmumiem ieviesta kontrole, tie tika masveidā atlaisti no civilpārvaldes struktūrām, izslēgti no biedrībām u.c. sabiedriskajām organizācijām, zināmā mērā neoficiāli nokļuva “ārpus likuma“. [48] Presē publicēja vāciešiem piederošo uzņēmumu un veikalu sarakstus, kam tika atvēlētas veselas slejas, lai īsteni patrioti zinātu, ko boikotēt. Maskavas t.s. ohrankas nodaļas priekšnieks Martinovs (А.П. Мартынов, 1875–1951) savās atmiņās rakstīja: “Paklīda baumas, ka drīz kaut kur kāds parādīs Maskavā dzīvojošajiem vāciešiem, kur vēži ziemo![49] Baumoja aizvien vairāk. (..) Kad ik dienu avīzēs publicēja slejas ar vāciskiem uzvārdiem, šie vācieši sāka nepatikt pat vismierīgākajam un līdzsvarotākajam mietpilsonim. Es ieteicu kņazam [Jusupovam] dot rīkojumu avīzēm pārtraukt tīšu pūļa kūdīšanu, taču man nezināmu iemeslu dēļ viņš ignorēja manus argumentus. Tik un tā es savā iknedēļas pārskatā par sabiedrības noskaņojumu Maskavā .. ziņoju par iespējamiem preses izprovocētiem pretvācu ekscesiem. [..] Gaisā jautās gaidāmā grautiņa vēsmas; visi, ne tikai pie varas esošie, juta grautiņa iespējamību jebkur, kur salasītos pūlis.“[50]

Noskaņojums kļuva nevadāms maijā, kad pūlis apmētāja ar akmeņiem imperatores māsas, lielkņazienes Elizabetes Fjodorovnas (великая княгиня Елизавета Феодоровна, 1864–1918), karieti. “Rezultāti nebija ilgi jāgaida: jaunā priekšnieka stulbo rīkojumu mudināti, huligāni metās demolēt vācu uzņēmumus, laupīt veikalus, īstenot vardarbību.“[51] Pilsētas galva Adrianovs (Адрианов A.A., 1861–1918) aizliedza policijai lietot ieročus, lai savaldītu patriotu pūli.

Vācu grautiņa dalībnieki pozē pie izdemolētās Vohavu (vc. Wochau, kr. Вогау) ģimenes savrupmājas. Maskava, 1915. gada maijs.

Maskavā sākās vācu grautiņš, kas ilga trīs dienas, no 27. līdz 29. maijam. Tika izlaupīti 732 objekti – veikali, noliktavas, biroji, dzīvokļi – vairāk nekā 60 nodedzināti, nogalināti 5 “vācieši“, aplaupīti, piekauti vai sakropļoti 113 Vācijas un Austrijas pavalstnieki, kā arī 289 Krievijas pilsoņi, 90 no tiem ar izteikti krieviskiem uzvārdiem.[52] Pie tam grautiņos iesaistītajā pūlī nebūt nebija tikai deklasēti lumpeni, kam likumība, morāle un ētika bija kas svešs un nezināms. Kā redzam no Maskavas pilsētas domes pārstāvja Ščapova (Н.М. Щапов, 1881–1960) atskaites, grautiņus aizsāka nacionālistiski noskaņotie strādnieki. “Pēc tam, kā vēstīja aculiecinieki, sāka piedalīties arī vidusslāņa pārstāvji: inteliģence, kalpotāji, ierēdņi, studenti. [..] Laupīšanās tika manīti arī kareivji, tajā skaitā hospitāļos esošie frontinieki, un pat žēlsirdīgās māsas, .. vardarbībā pret vāciešiem piedalījās arī virsnieki.“[53] Līdzīgi grautiņi norisa arī Petrogradā, Ņižņijnovgorodā, Astrahaņā, Odesā, Jekaterinoslavļā u.c. Laukos aizvien biežāki kļuva vācu kolonistu un muižnieku zemes patvaļīgas sagrābšanas vai saimniecību dedzināšanas gadījumi.

Protams, bija arī veselā saprāta balsis, taču to bija maz, un tās pazuda vispārējā nacionālisma propagandas kakofonijā. Tā 1916. gada 26. martā kadetu partijas avīze "Runa" (Речь) savā ievadrakstā atļāvās bilst: “Mēs nebūt neatbalstām izslavēto vācu izcelsmes Krievijas pilsoņu īpašuma ekspropriāciju”. Līdz tam pat nosacīti liberālā prese baidījās nosaukt Krievijas vāciešus par “pilsoņiem”, bet dēvēja tos par “naidīgas valsts izcelsmes” personām, neraugoties uz to, ka liela to daļa bija impērijas pavalstnieki jau kopš XVIII gs. sākuma. Kas īpatnēji, pirmie publiski pret vāciešu vajāšanu un par privātīpašuma neaizskaramību iestājās kadeti, kaut arī tā savā ziņā bija visai kreisa partija. Tās līderis Miļukovs (П.Н. Милюков, 1859–1943) daudzkārt publiski iestājās par t.s. “likvidācijas likumu” pārskatīšanu, apelējot pie Krievijas elites veselā saprāta un rīcības sekām, izdalot ekspropriēto zemi krievu zemniekiem: “Vāciešiem piederošās zemes ir maz, tā ka tas, kurš pie tās tiks, neapstāsies, bet kā nākamo pieprasīs jūsu zemi”.[54] Kaut arī Miļukova argumentācija galu galā izrādījās vistālredzīgākā, nacionālpatrioti viņu izsmēja un apsūdzēja “lielo vācu zemes īpašnieku aizstāvēšanā, valsts un savas tautas interešu nodošanā”.[55] Mazliet vēlāk Valsts domes deputāts Šuļgins (В.В. Шульгин, 1878–1976), monarhists, taču tuvs kadetiem, savā avīzē "Kijevietis" (Киевлянин) atgādināja, ka ļoti daudzi vācieši dienē armijā un aizstāv valsti, un, “kamēr šie ļaudis ir godājami kareivji un .. aizstāv Krievijas valsti, tikmēr rokas nost no viņu īpašuma. Jo laiks beidzot atcerēties, ka viņi (kaut trīskārt vācieši) šobrīd ir krievu kareivji un virsnieki, kas atrodas tā karoga aizsardzībā, kam kalpo”.[56]

Kopējo sabiedrības noskaņojumu tas nemainīja – absolūtais vairākums gan valsts varas aparātā, gan IV Valsts domē atbalstīja t.s. likvidācijas likumus kā taisnīgus un nepieciešamus. 1916. gada jūnijā Petrogradā justīcijas ministra vadībā darbu sāka valdības izveidotā “Īpašā komiteja cīņai ar vācu ietekmi” (Особый Комитет по борьбе с немецким засильем), kam bija jākoordinē mērķtiecīga valsts politika impērijas vācu tautības pilsoņu tiesību un ietekmes ierobežošanā. Komiteja tūdaļ ķērās pie t.s. likvidācijas likumu papildināšanas, ar 10. un 15. jūlija un 19. augusta rīkojumiem paplašinot likumu skartās iedzīvotāju kategorijas un nu attiecinot tos arī uz frontes virsnieku un karavīru ģimenēm. Šī komisija darbojās līdz 1917. gada vasarai, t.i., ilgāk nekā režīms, kas to bija radījis.

Krievijas vācu sabiedrības gals

Tikai uz etnisko kritēriju pamata Krievijas vācieši kā iedzīvotāju grupa nonāca neapskaužamā situācijā, no kuras nebija izejas. Vienā mirklī, pat ja persona bija pilnībā asimilējusies gan kultūras, gan reliģijas ziņā un to neskāra kādi administratīvi ierobežojumi, piepeši atradās vidē, kurā apkārtējie izturējās naidīgi tikai tāpēc, ka uzvārds vācisks. Tika sagrauta vācu kolonistu kopienu struktūra, izšķirtas ģimenes, zaudēti īpašumi un ekonomiskā ietekme, bet plašā vācu izcelsmes iedzīvotāju grupa paši savā zemē kļuva par otrās šķiras pilsoņiem. Sadzīves spiediena dēļ sākās masveida uzvārdu maiņa, kad Johans Kleists bija spiests kļūt par Ivanu Kļestovu, Teodors Muts – par Fjodoru Mutovu, Valdemārs fon Vīze – par Vladimiru Fonvizinu, fon Hanenfelds – par Karsakovu utt. Pat šķietami tik neaizskaramai personai kā ģenerālleintantam Folbaumam 1916. gadā nācās karjeras labad nomainīt uzvārdu, kļūstot par Mihailu Sokolovu-Sokoļinski. Turpmāk par kādu nopietnu nekrievisku etnisku kopienu pastāvēšanu vairs nevarēja būt ne runas – kādreiz gana monolītā diaspora tika sašķelta atsevišķos indivīdos un to ģimenēs, un tiem atlika vien vai nu emigrēt, vai asimilēties.

Savukārt likvidācijas likumu īstenošana ievērojami iedragāja valsts ekonomiku: vairs nebija visai ievērojamā vācu kolonistu devuma lauksaimniecības produkcijā, panīka konfiscētie rūpniecības uzņēmumi (no kuriem daudzi ražoja produkciju armijas vajadzībām), savukārt konfiscētie īpašumi bagātināja nevis valsts kasi, bet gan pārdalē iesaistītos ierēdņus. Valsts pārvaldes sistēma zaudēja visai lielu skaitu vācu izcelsmes ierēdņu, kas uzreiz izpaudās birokrātijas aparāta funkcionēšanas problēmās.

Situācija strauji saasinājās pēc 1917. gada revolūcijas, kad visu valsti pārņēma haoss un likums vairs neierobežoja ksenofobijas izpausmes. Frontē lielinieku un anarhistu inspirētās virsnieku slepkavošanas sākās tieši ar vāciešiem. Kā savās atmiņās apraksta Zvegincovs[57], 1917. gada martā Lugā kājnieku un artilērijas daļu kareivju pūlis ielenca kavalērijas gvardu kazarmas, kliedzot: "Arestēt virsniekus vāciešus! Dod šurp nodevējus! Visus vāciešus pie sienas!" Pūli maz interesēja virsnieku etniskā izcelsme, tas vairāk vadījās pēc pašu simpātijām un antipātijām, piemēram, pie vāciešiem bez vilcināšanās pieskaitot štabsrotmistru Čertkovu, tīrasiņu krievu. Tā vienas dienas laikā Lugā zvēriski linča tiesā nogalināja kavalērijas gvardu ģenerāli, vācbaltieti grāfu Mengdemu, kavalērijas grenadieru pulkvedi Egerštromu, laibhuzāru rotmistru grāfu Kleinmihelu un daudzus citus... Daudzi "vācieši" bija, kā jau tas vācbaltiešiem raksturīgi, zviedru, holandiešu, dāņu u.c. izcelsmes – pietika ar nekrievisku uzvārdu, lai iekļūtu "nodevēju un asinssūcēju" sarakstā. Tas pats notika daudz kur citur. Starp citu, ir ziņas - kaut tēma nav pētīta –, ka nekrievisko uzvārdu dēļ dažviet cietuši arī latviešu bēgļi Iekškrievijā.

Mūsdienu Latvijas teritorijā t.s. Stučkas režīma "sarkanie latvieši" nebija mudināmi sākt vajāt vācbaltiešus un vāciešus, par attaisnojumu ņemot arī nacionālisma mītu par "700 gadu verdzības jūgu", vācbaltiešus neatkarīgi no to politiskajām simpātijām un bīstamības režīmam pakāpes. 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu "baronu" izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma.[58] Nu tos vajāja, nogalināja vai ieslodzīja koncentrācijas nometnēs, jau ne tikai pēc šķiriskās, bet arī pēc etniskās piederības, genocīdā fiziski iznīcinot lielāko daļu baltiešu, kas uz to brīdi atradās padomju varas teritorijā Zemgalē, Vidzemē un Latgalē.

Tas viss gana uzskatāmi rāda, kā ļoti īsā laikā ekstremālos apstākļos un nacionālistiskās propagandas iespaidā var mainīties ļaužu domāšana un vērtību sistēma, kad par noziedzīgu sāk uzskatīt valstsnācijai nepiederošas un pēc vēsturiskās izcelsmes citai, šajā brīdī naidīgai kaimiņvalstij radniecīgas etniskas grupas pastāvēšanu kā tādu. Tieši Pasaules karš noformēja Krievijā viedokli, ka krīzes situācijā uz tiem, kuru etniskā izcelsme ir “sveša”, ir leģitīmi piemērot citādas tiesiskuma normas nekā pret “savējiem”.

Šī nostāja, kas dalīja valsts iedzīvotājus pēc etniskā principa savējos un svešos, vairāk vai mazāk tika pārmantota praktiski visās jaunajās valstīs, kas izveidojās pēc Krievijas impērijas sabrukšanas. Vistiešāk tas skāra vācbaltiešus Latvijā un Igaunijā, par kuru neatkarību tie savā vairumā bija cīnījušies gan pret vecās impērijas atjaunotājiem, gan pret jaunās padomju impērijas veidotājiem. No Krievijas mantotais “likvidācijas likumu“ piemērs lieti noderēja gan vācbaltiešu īpašumu atņemšanā 1920. gados, gan to administratīvā izspiešanā no valsts pārvaldes aparāta, armijas un izglītības sistēmas, gan totālā izraidīšanā no dzimtenes 1939.–1940. gadā.

(c) 2014.

Atsauces

  1. ↑ Военно-статистический ежегодник армии на 1912 год. - Военная типография: СПб, 1914, с. 261.
  2. ↑ Велицин А.А. Иностранная колонизация в России. // Русский вестник. 1889, N°1, 2, 3; Велицин А.А. Немецкое завоевание на юге России. // Русский вестник. 1890, N°1, 2, 3; u.c.
  3. ↑ Оболенская С.В. «Германский вопрос» и русское общество конца XIX в. // Россия и Германия. Вып. 1. Москва, 1998, c. 200.
  4. ↑ 1913. gadā kā “vācieši” bija reģistrēti 1 200 000 pavalstnieki – Кабузан В.М. Немецкоязычное население в Российской империи и СССР в XVIII–XX веках (1719–1989 гг.): Историко-статистическое исследование. - Москва, 2003, c. 61–63.
  5. ↑ Военно-статистический ежегодник..., с. 54, 234–235.
  6. ↑ Visaptverošākā man zināmā publikācija par šo tēmu ir Мелеберг А.А. Немцы в российской армии накануне первой мировой войны. // Вопросы истории. 1998, № 10.
  7. ↑ Зайончковский П.А. Офицерский корпус русской армии перед Первой Мировой войной. // Вопросы истории, № 4, 1981, с. 23.
  8. ↑ Список Генерального Штаба; исправлен по 1 июля 1914 г. - Военная типография: Пг., 1914.
  9. ↑ Список капитанам Гвардейской пехоты по старшинству; составлен по 1 сентября 1913 г. - Военная типография: СПб., 1913.
  10. ↑ Komplektēts nosacīti, jo Krievijas armijā bija noteikts, ka procentuāli vienā pulkā virsnieku personālsastāvā katoļi vai luterāņi nedrīkstēja pārsniegt 10%.
  11. ↑ Список генерал-адъютантам, генерал-майорам и контр-адмиралам Свиты Его Величества и флигель-адъютантам по старшинству; составлен по 1 июля 1913 г. - Военная типография: СПб. 1913.
  12. ↑ Меленберг А.А. Немцы в российской армии накануне первой мировой войны // Вопросы истории, 1998, № 10, с. 127–130.
  13. ↑ Список генералов по старшинству; составлен по 1 сентября 1904 г. - Военная типография: СПб. 1904.; Список генералов по старшинству; составлен по 1 марта 1913 г.; Список... по 1 июля 1913 г.
  14. ↑ Список подполковникам по старшинству; составлен по 15 мая 1913 г. - Военная типография: СПб. 1913; Список полковникам... по 1 марта 1913 г. - СПб., 1913.
  15. ↑ Телеграмма начальнику штаба Казанского военного округа из Ставки Верховного Главнокомандующего. 5 декабря 1914 г.
  16. ↑ Деннингхаус В. Русские немцы: общественные настроения в Поволжье в период Первой мировой войны // Военно-исторические исследования в Поволжье. Выпуск 7. Саратов, 2006, c. 176–186.
  17. ↑ Совет министров Российской империи в годы Первой мировой войны: Сборник документов. - СПб., 1999, c. 33.
  18. ↑ Курцев A.H. Беженцы Первой мировой войны в России (1914–1917) // Вопросы истории. 1999. № 8, c. 101.
  19. ↑ Būmane Ilze. Vācu kolonijas atstari Iršos. // Portāls la.lv, 25.04.2012.
  20. ↑ Нелипович С.Г. Источники по истории немецких колонистов в России в годы Первой мировой войны (обзор документов Российского государственного военно-исторического архива) // Российские немцы: историография и источниковедение. - Москва, 1997, c. 107.
  21. ↑ Немцы в истории России: Документы высших органов власти и военного командования, 1652–1917. - Москва, 2006, c. 568–572.
  22. ↑ Совет министров Российской империи... c. 110.
  23. ↑ Отчет временного военного генерал-губернатора Галиции по управлению краем за время с 1-го сентября 1914 г. по 1 июля 1915 г. - Киев, 1916, c. 17.
  24. ↑ Линдеман К.Э. Законы 2-го февраля 1915 г. (об ограничении немецкого землевладения в России) и их влияние на экономическое состояние Южной России. - Москва, 1915, c. 104.
  25. ↑ Совет министров Российской империи... c. 266.
  26. ↑ Новое время (Петроград). 1915. 2 февр.
  27. ↑ Андреева Наталья C. Прибалтийские немцы и Российская правительственная политика в начале XX века. – Мiръ: Санкт-Петербург, 2008, с. 312. ISBN 978-5-98846-034-3.
  28. ↑ Нелипович С.Г. Депортации в России 1914–1918 гг. // Военно-исторический журнал. 1997. - № 1, c. 42.
  29. ↑ Воейков В. Н. С царём и без царя. Воспоминания последнего дворцового коменданта. Гельсингфорс. 1936, c. 96.
  30. ↑ Приказ войскового наказного атамана Сибирского казачьего войска об ограничении прав немцев-колонистов. 04.09.1916 г.
  31. ↑ Стенографический отчет заседания Государственной думы, созванной на основании Высочайшего указа Правительствующему сенату от 20.07.1914 г., СПб., 1914, с. 20–12.
  32. ↑ Sīkāk skat. Андреева Н.С. Прибалтийские немцы и Вервая мировая война. // Проблемы социально-экономической и политической истории веков. Сборник статей памяти В.С. Дякина и Ю.Б. Соловьева. – СПб., 1999, с. 461–473.
  33. ↑ ГАРФ, ф. 270, оп. 1, д 93, л. 17 об.-18; хр. N° 91, л. 17 об.
  34. ↑ Михайловский Г. Н. Записки. Из истории внешнеполитического ведомства. Август 1914–октябрь 1917. Кн. 1. – Москва, 1993, c. 91.
  35. ↑ Положение Совета министров о воспрещении преподавания на немецком языке. Ст. 1882.
  36. ↑ Дённингхаус В. Немцы в общественной жизни Москвы: симбиоз и конфликт (1494–1941). - Москва, 2004, c. 326.
  37. ↑ Rīgas Avīzes, nr. 16., 1915. gada 16. janvāris, 2. lpp.
  38. ↑ Rīgas Avīzes, nr. 1., 1915. gada 1. janvāris, 3. lpp.
  39. ↑ Rīgas Avīzes, nr. 21., 1915. gada 21. janvāris (3. februāris), 3. lpp.)
  40. ↑ Rīgas Avīzes, 1915. gada 31. janvāris (13. februāris), 2. lpp.
  41. ↑ Rīgas Avīzes, 1915. gada 20. februāris (5. marts), 2. lpp.
  42. ↑ Rīgas Avīzes, 1915. gada 15. februāris (28. februāris), 2. lpp.
  43. ↑ Циркуляр Министерства Внутренних Дел о переименовании селений 15.10.1914 г.
  44. ↑ Немцы в истории России... c. 558.
  45. ↑ Skat. Aрucmов Г. Региональная борьба с немецким засильем в деле сельского хозяйства и промышленности // Русская будущность. 1916. № 6. С. 12–13; Дурденевскый B. Германское двуподданство // Проблемы великой России. 1916. № 13. С. 11–13; Немецкое зло: Сборник статей. Вып. 1. - Москва, 1915; Резанов A.С. Немецкое шпионство: По данным судебной практики и другим источникам. - Пг., 1915; Сергеев И.И. Мирное завоевание России немцами. - Пг., 1915; Сосунков Е.Ф. Немецкое влияние в русской школе. - Казань, 1915. u.c.
  46. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914–1920. - Daugava: Stockholm, 1967, 30. lpp.
  47. ↑ Гоштовт Г. Сумерки славы // Часовой. № 135–136. Париж. 1934, c. 27.
  48. ↑ Skat. Дякин В.С. Первая мировая война и мероприятия по ликвидации так называемого немецкого засилья // Первая мировая война. 1914–1918. Москва, 1968; Петров Ю.А. «Московские немцы»: проблема документального наследия // Российские немцы. Историография и источниковедение. - Москва, 1997.
  49. ↑ (..) покажет московским немцам кузькину мать.
  50. ↑ А.П. Мартынов. Моя служба в Отдельном корпусе жандармов. // Охранка. Воспоминания руководителей политического сыска. Т. 1. - Новое литературное обозрение: Москва, 2004. c. 361–362.
  51. ↑ Барон Н. Н. Врангель. Дни скорби. Дневник 1914–1915 годов. – Летний сад, 2001. ISBN 5-87516-225-2, c. 138.
  52. ↑ Skat. Дённингхаус В. Немцы в общественной жизни Москвы: симбиоз и конфликт (1494–1941). – Росспен: Москва, 2004. С. 335, 336, 344, 346. ISBN 5-8243-0525-0; Харламов Н. Избиение в Первопрестольной. Немецкий погром в Москве в мае 1915 года. // Родина. Москва, 1993. № 8–9, c. 127.
  53. ↑ Дённингхаус В. Немцы в общественной жизни Москвы... c. 345, 350, 351.
  54. ↑ Дяшн B.С. Об одной неудавшейся попытке царизма «решить» земельный вопрос в годы Первой мировой войны // Вестник молодых ученых: Исторические науки. 1999. № 1(5). С. 5–11.
  55. ↑ Смирнов С. Немецкое землевладение и г. Милюков – Русская будущность. // Киевлянин (Киев). 1916. 1 июля, № 15, c. 5.
  56. ↑ Киевлянин (Киев). 1916. 1 июля.
  57. ↑ Звегинцов В.Н. Кавалергарды в Великую и Гражданскую войну. 1917. Кавалеристы. - Рейтаръ: Москва, 2001.
  58. ↑ Šiliņš J. Padomju Latvija 1918–1919. - Vēstures un popularizēšanas biedrība: Jelgava, 2013., 111.–113. lpp. - ISBN 978-9934-8399-0-0.
Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vācbaltieši_un_vācieši_Krievijas_impērijā_Pirmā_pasaules_kara_laikā&oldid=60527"