Albānija

Albānija – valsts Balkānu pussalā, proklamēta 1920. gada janvārī, Ļušņā, albāņu Nacionālā kongresa sēdē. Robežojas ar Melnkalni ziemeļos, ar Serbiju ziemeļrietumos, ar Maķedonijas Republiku austrumos un ar Grieķiju dienvidos, galvaspilsēta Tirāna. 1924. gadā t.s. Jūnija revolūcijas rezultātā mainījās valsts iekārta, F. Noļi valdība ieviesa virkni demokrātisku reformu. 21.01.1925. Albānija tika proklamēta par republiku, bet 01.09.1928. – par karalisti. Atradās lielā Itālijas ietekmē, līdz 12.04.1939. valsti pilnībā anektēja Itālija. Pēc Itālijas kapitulācijas 08.09.1943. Albāniju okupēja Vācija. 20.10.1944. tika izveidota propadomisja Pagaidu valdība, kura pilnībā pārņēma varu pēc Vācijas spēku izdzīšanas 29.11.1944. 11.01.1946. tika proklamēta Albānijas Tautas Republika (no 1949. gada SEPP locekle, no 1955. gada - Varšavas līguma pakta dalībneice). 1960. gadā Albānijas elite atsacījās no pakļaušanās PSRS, 1962. gadā izstājās no SEPP, 1968. gadā - no Varšavas pakta. 1976. gadā pārdēvēta par Albānijas Tautas Sociālistisko Republiku. Viena no nabadzīgākajām valstīm reģionā, ar spēcīgu diktatorisku komunistisko režīmu ar Enveru Hodžu priekšgalā. Režīms sabruka 1990. gadā.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 139.-140. lpp.