Alfonss V Āfrikānis

Alfonss V Āfrikānis (Afonso V de Portugal, o Africano, an. Afonso V of Portugal, vc. Alfons V., kr. Альфонсо V; 1432-1481) – Portugāles karalis.

Par karali kļuva 1438. gadā, pēc tēva Duartes I (Duarte I o Eloquente, 1391-1438) nāves, būdams bērns. Kā reģenti valdīja vispirms tā māte Aragonas Leonora (Leonor, infanta de Aragão, 1402-1445) laikā no 1433. līdz 1440. gadam, pēc tam Koimbrijas grāfa Pedro (Pedro de Portugal, Duque de Coimbra, 1392-1449) laikā no 1448. līdz 1477. gadam. 1447. gadā apprecējās ar dona Pedro meitu Izabellu (Isabel de Coimbra, 1432-1455). Reālo varu Alfonss ieguva tikai 1449. gadā, sakāvis grāfu Pedro un tā piekritējus.

Veica plašas likumdošanas un izglītības reformas, veicināja kuģniecības attīstību (sk. Enrike Jūrasbraucējs) un Āfrikas piekrastes izpēti. Uzsāka aktīvu melno vergu tirdzniecību]], 1457. gadā sāka kalt zelta kruzado (cruzado) monētas. Vairākkārt iebrucis Ziemeļāfrikā (1471.gadā ieņēma Tanžeru). 1474. gadā iesaistījās karā par Kastīlijas mantojumu, taču pēc sakāves 1476. gadā pie Toro (Batalha de Toro), bija spiests atteikties no pretenzijām uz Kastīlijas troni. 1477. gadā nodeva troni dēlam Žao II (João II o Príncipe Perfeito, 1455-1495), taču tas atteicās no varas, tā kā Alfonsam V nācās valdīt līdz pat nāvei buboņu mēra epidēmijā 1481. gada 28. augustā.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 154. lpp.