Irsis

Irsis (no vc. Hirsch) - staltbriedis (Cervus elaphus elaphus). Mūsdienu Latvijas teritorijā staltbrieži ienāca, atkāpjoties ledājam, līdz pirms aptuveni 5000 gadu sasniedza maksimālo skaitu. Mainoties klimatam, staltbriežu skaits samazinājās, līdz IX-X gs. to vairs te nebija. Atkal staltbrieži parādījās XVI gs.– galvenokārt ievesti no vācu zemēm un Polijas karalistes, – kā medījamie dzīvnieki. Brīvā dabā tie nespēja aklimatizēties, tāpēc tika turēti lielākajās muižās t.s. iršu dārzos (vc. Hirschgarten), kas kalpoja gan kā briežu audzētavas, gan medību iecirkņi. Gadījumos, kad dzīvnieki izmuka no iežogojuma, tie brīvā dabā neizdzīvoja: staltbriežiem Latvijas klimats nebija piemērots, jo, izņemot Skandināvijas dienvidus, tik tālu uz ziemeļiem savvaļā šos dzīvniekus nevarēja sastapt.

XIX-XX gs. mijā Gārzdes, Zūru un Tārgales muižu īpašnieki brāļi Frīdrihs un Verners fon Buholci un to kaimiņš Vilhelms fon Koškuls sāka ieaudzēt brīvā dabā mežacūkas (kuras arī līdz tam te nebija sastopamas, un staltbriežus jeb iršus, kā šos dzīvniekus sāka dēvēt zemnieki. Netālu no Gārzdes muižas, Zūru meža masīva rietumu daļā viņi ierīkoja apmēram piecu hektāru lielu aploku ar kāršu žogu un 1911. gada janvārī tur ielaida pirmos 16 staltbriežus, kas bija atvesti no Polijas dienvidos esošās Krievijas imperatora galma medību saimniecības. Līdz Ugāles stacijai tos nogādāja pa dzelzceļu, tālāk uz jauno dzīves vietu briežus veda zirgu pajūgos. Kopā uz Zūru mežiem atveda 26 iršus: 18 govis un astoņi buļļus. Dažus mēnešus tie padzīvoja aplokā, bet nākamā gada pavasarī tika palaisti brīvībā. 1924. gadā Zūru meži kļuva par Valsts prezidenta un diplomātiskā korpusa medību objektu, jo tajos mita gandrīz puse no visiem tā laika Latvijas staltbriežiem. Padomju okupācijas laikā sākās mērķtiecīga staltbriežu izplatības areāla paplašināšana, no Zūru–Ugāles mežiem vaisliniekus izvedot uz Vidzemi un Latgali.