Krāsas heraldikā

Heraldiskās krāsas (an. tincture, vc. Tinkturen, fr. émail) – heraldikā kopīgs apzīmējums visiem koloristiskajiem dekora veidiem, kas tiek izmantoti ģerboņa vairogā, iedalās trijās pamatgrupās: metālos, krāsās un ādās. Melnbaltajā grafikā krāsas aizstāj ar konkrētu paralēlu strīpu klājumu laukumā.

Metāli:

Tiek izmantoti divi metāli: sudrabs un zelts (blazonējot nesaka "zeltīts" vai sudrabots", bet gan zelta vai sudraba). Dzelzs vai tērauds parasti netiek attēlots (izņemot t.s. "dabiskās krāsas" gadījumus), to vietā izmantojot sudrabu. Tikai XIX gs. heraldikā ieviesa "tēraudu" kā heraldikas elementu, līdz ar nosacīto melnbalto grafisko atveidojumu. Gadījumos, kad izmanto krāsas, sudrabu aizstāj ar baltu, bet zeltu – ar dzeltenu krāsu.

Krāsas:

Klasiskajā heraldikā izmantoto krāsu skaits ir visai ierobežots – to noteica gan tas, ka viduslaikos vairogu pārklājumam pieejamā emalju krāsu palete bija visai pieticīga, gan tas, ka krāsām savstarpēji jākontrastē: sarkans (fr. gueules, an. gules, kr. червлень), zils (fr. azur, an. azure, kr. лазурь), zaļš (fr. sinople, an. vert, kr. зелень), melns (fr. sable, an. sable, kr. чернь), purpurs (fr. pourpre, an. purpure, vc. Purpur, kr. пурпур). Analizējot ģerboņus, jāņem vērā, ka dažu krāsu nozīme laika gaitā ir mainījusies. Piemēram, sākotnēji ar pourpre apzīmēja visu spektra krāsu maisījumu, t.i. pelēku, un tikai XIV gs. tā sāka dēvēt tumšsarkanu krāsu ar violetu tonalitāti; līdzīgi bija arī ar sinople, kas sākotnēji apzīmēja komplementāro sarkano krāsu. Britu heraldikā bez nosauktajām pamatkrāsām izmanto arī tumši oranžu (tenny, tenné). XIX gs. otrajā pusē vācu heraldikā no britiem pārņēma oranžo krāsu, kā arī ieviesa vairākas papildu krāsas: brūno, pelnu pelēko, asinssarkano, ūdens, u.c. krāsas, kurām tika radīti arī jauni melnbaltie varianti.

Neraugoties uz prasību pēc lakonisma un kontrasta, jau viduslaiku heraldikā pastāvēja arī dabiskā krāsa (fr. au naturel, an. proper, vc. Naturfarbe, kr. естественный цвет), ko gana bieži izmantoja gan samērā naturālistisku cilvēka vai ķermeņa daļu, gan ieroču, darbarīku vai sadzīves priekšmetu attēlojumā. Šādus objektus varēja attēlot gan dabiskajās, gan heraldiskajās krāsās, piemēram, varēja lietot gan heraldisko liliju vai rozi, gan to naturālistiskos attēlus. XVIII-XIX gs. t.s. "papīra heraldikā" ieviesās ainavas, ēkas, to kompozīcijas.

Neoficiāli, taču visai izplatīti dažām krāsām piešķirta arī sava simboliskā jēga. Piemēram, sarkans vairogs tika uzskatīts par cerību zīmi, tāpēc tika dēvēts par "gaidīšanas vairogu" (fr. écu d' attente, vc. Wartshild), kas varēja simbolizēt gan gaidīšanas periodu no iecelšanas dižciltīgo kārtā īdz ģerboņa apstiprināšanai, gan arī politiskas ambīcijas (piemēram, Pfalcas Vitelsbahu dzimtas ģerboņa sarkanais lauks tika izvēlēts kā atgādinājums dzimtas pretenzijām uz Bohēmijas karaļu un Sv. Romas impērijas ķeizaru troni).

Ādas:

Lielākai dekorativitātei, it sevišķi britu un franču heraldikā, izmanto divu veidu t.s. "ādas": sermuļādu, vāverādu; nosacīti pie ādām var piederēt arī zvīņojums.

• Sermuļāda (fr. hermine, an. ermine, vc. Hermelin, kr. горностай) – simetrisks melnu sermuļu astes galu kārtojums baltā laukā (senākajā franču heraldikā lauks bija sudraba, bet baltā krāsa lietota tikai kā metāla aizstājējs). Astu galiņu grafiskā stilizācija varēja variēt, taču kopumā ir kas vidējs starp krustu un liliju. Ja astu galiņi ir balti melnā laukā, tad tā ir pretējā sermuļāda (fr. contre-hermine, an. counter-ermine, vc. Gegenhermelin, kr. противогорностаевый мех). Retāk sastopama zelta sermuļāda (fr. herminé, an. erminois, vc. Goldhermelin, kr. золотистый горностаевый мех), turklāt tā var apzīmēt jebkuru ne baltu krāsu, uz kuras uzkārtoti sermuļu astu galiņi. Līdzīgi ir ar pretējo zelta sermuļādu (an. pean, vc. Gegengoldhermelin). Sermuļāda heraldikā var būt arī dabiska, kā kažokāda. Tad visbiežāk tā izmantota nevis kā heraldiskā vairoga laukuma klājums, bet gan monarhu mantiju oderējumā, firstu un krievu kņazu heraldiskajās cepurēs.
• Vāverāda (fr. vair, an. vair, vc. Feh, kr. белка, беличий мех) – simetrisku zvanveida zīmju kārtojums, kas iezīmējas cita citā, alternatīvi mainoties krāsām. Vizbiežāk 4-6 rindās (ja rindu ir vairāk, vai mazāk, tad franču heraldikā šiem gadījumiem radīti īpaši apzīmējumi). Visizplatītākais krāsu salikums ir zils sudraba laukā, ko uztver kā pašsaprotamu un blazonējot neuzrāda. Franču heraldikā kā pirmās rindas krāsa ir balta, zem kuras seko zila, savukārt britu heraldikā ir otrādi. Senākajā vācu heraldikā vāverādas dēvēja par "dzelzs cepurītēm" (Eisenhütlein), jo zīme patiesi atgādina viduslaikos izplatīto bruņucepures veidu (augšdaļā konisku, kura forma pārgāja cilindriskā vidusdaļā, lai apakšā izplestos apmalē). Ja zilās figūras vērstas ar smailēm uz leju, to dēvē par apvērsto vāverādu (fr. vair renversé, an. renversed vair, vc. Stürzfeh, kr. опрокинутый беличий мех), bet ja tās sakārtotas vertikālās rindās, ir pāļa vāverāda (fr. vair en pal, an. vair in pale, vc. Pfahlfeh, kr. беличий мех в столб). Klājumu, kurā figūras no divām blakus rindām saskaras ar pamatnēm, dēvē par pretējo vāverādu (fr. contre-vair, an. counter-vair, kr. противо-беличий мех). Britu heraldikā sastopams visvairāk vāverādu variāciju, kur bieži lietoti visai atšķirīgi krāsu un metālu salikumi (piemēram, zaļš ar zeltu – verry), kā arī savienojumi ar sermuļādu u.c. kombinācijas.
• Bez tam agrīnajā heraldikā sastopama līdzīga figūra: horizontālu līniju starpā kārtojas stāvu līkloču rindas (ko daudzi uzskata par sākotnējo vāverādas formu). Franču un britu heraldikā to dēvē par seno vāverādu (fr. vair à l'antique, an. ancient vair), bet vācu heraldikā – par viļņoto jeb mākoņveida vāverādu (Wolkenfeh).
• Britu heraldikā sastopama arī mākslīgā āda (an. potenty, vc. Krückenfeh), kad pēc vāverādas principa tiek virknētas krustu rindas.
• Ļoti reti heraldikā attēlo dabisko ādu jeb zvērādu (vc. Kürsch).
• Nosacīti pie ādām var pieskaitīt arī zvīņojumu (fr. papellonné, an. papelonne, vc. Schuppenfeh, kr. чешуйчатый).

Damascējums – ar vieglu melnu kontūru zīmēts ornamentāls klājums, kura nolūks bija mainīt lielo vienlaidus laukumu vienmuļību. Sastopams jau viduslaiku heraldikas pieminekļos (visbiežāk kā rombveida tīkla fons), taču īpašu izplatību guva XIX gs. otrajā pusē.

Viens no heraldikas pamatprincipiem ir, ka nedrīkst likt krāsu uz krāsas un metālu uz metāla. Atkāpšanās no tā gan ir sastopamas, it sevišķi ģerboņu veidošanās pirmssākumos, kad nepastāvēja heraldika kā sistēma. Atkāpes varēja būt apzinātas, piemēram, Buijonas hercogs pēc Jeruzālemes ieņemšanas tika pasludināts par tās karali, saņemot ģerboni ar zelta kruķu krustu sudraba laukā (ko vēlāk skaidroja: "tas nav nepareizs (..) dots ģerbonis, kas atšķirīgs no citiem, parastajiem, lai tad, kad kāds to ieraudzītu un, domādams, ka tas ir nepareizs, satraukts prasītu, kādēļ tik diženam karalim ir šāds ģerbonis"). Franču heraldikā šīm atkāpēm no pamatprincipiem tiek lietots apzīmējums "ģerbonis izzināšanai" (armes à enquerre). Ja ģerbonī lietots kronis, tad divu metālu saskarsme praktiski ir neizbēgama, tāpēc to par aplamību neuzskata. Krāsa uz krāsas var parādīties tikai kā demonstratīvs uzlikums, kam jāpievērš vērību kādai atšķirībai no dzimtas pamatģerboņa. Tie ir t.s. lauzumi jeb brizūras. Teorētiski nedrīkst arī krāsu likt blakus krāsai un metālu – metālam. Piemēram, ja skaldīta vairoga viena puse ir krāsā, tad otrai jābūt no metāla, taču šo principu vienmēr ievērot ir grūti, tāpēc heraldikā atrunāti izņēmumi. Kad tiek veidoti apvienotie gerboņi, tad no tā neizvairīties, tāpēc franču heraldikā divu krāsu blakus likšanas nepieciešamību dēvē par "sašūto" (cousu). Arī lauzumi un heraldiskā figūra (t.s. brīvlaukums) pieļauj krāsas uzlikšanu uz krāsas, t.i. metālu uz metāla. Tā kā ādas tiek uzskatītas par piederīgām vienlaikus gan pie krāsām, gan metāliem, to pielietojums atvieglo izvairīšanos no šī aizlieguma.

Literatūra par šo tēmu

• Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007. – 65.-71. lpp.