Vēsture pret pagātni jeb par vēstures didaktiku
Buks Artis
Esejā mēģināts ieskicēt vēstures zinātnes vietu sociumā, to, ka jānodala zinātni no stāstiem par pagātni, un nepieciešams principiāli pārstrādāt vēstures didaktikas vadlīnijas pamatizglītības sistēmā.
Atslēgas vārdi: vēstures didaktika, skola, pamatizglītība, izglītība, vēstures zinātne, vēstures mīti
Visai bieži publiskajā sfērā nākas manīt viedokli, ka humanitārās zinātnes no eksaktajām atšķiras ar to, ka pēdējo pamatā ir eksperimentāli pierādāmi rezultāti, katra tēze tiek pamatota un pārbaudīta eksperimentos, savukārt pirmās (t.sk. vēsture) ir tikai vairāk vai mazāk loģisku pieņēmumu smuku stikla pērlīšu virtenes. Un reti kurš nojauš, ka lai tieši vēstures zinātne pašos pamatos ir balstīta uz eksperimentiem, var pat teikt, sastāv no tiem.
Tā ļoti vienkāršojot, atšķirība ir tur, ka ja eksaktajās zinātnēs eksperimentu veic un atkārto strikti noteiktos apstākļos ar identiskiem komponentiem un darbību secību – konkrētā viela konkrētajos apstākļos reaģēs tā un ne citādi, – tad dzīvē (bet vēsture ir dzīve) iesaistīto komponentu ir daudz vairāk, to izvēli pētnieks ietekmēt nevar, bet apstākļi un notikumu secība visu laiku mainās, kas nosaka rezultātu daudzveidību.
Teiksim, cilvēks – pats par sevi jau mikrovēsture, – aukstos laika apstākļos pārāk plāni saģērbās, apaukstējās un saslima. Taču gan "auksti laika apstākļi" temperatūras ziņā var plaši variēt (gaisa mitrums, vēja stiprums uc. – kas vienam neizturams spelgonis, tas citam spirgta brīzīte), tāpat "pārāk plāns apģērbs" var variēt visai plaši, bez tam katram organismam ir atšķirīgs veselības stāvoklis, t.i. milzums apstākļu, kuros viens saslimst, bet cits nē.
Savukārt, kad runa ir par sabiedrību skarošiem notikumiem, šādu te blakusapstākļu ir vēl daudz vairāk, pie tam vērotājs, kurš nav speciāli apmācīts, lielāko daļu no tiem nepamana vai neņem vērā. Taču, lai ko varētu spriest, tos nepieciešams saskatīt. Pat vēl vairāk – nepieciešams zināt pēc iespējas lielāku skaitu šādu vēstures "eksperimentu", apgūt dažādas izpētes metodikas, analīzi, skolu traktējumus, lai vispār varētu uzdrošināties sākt meklēt kādas nebūt likumsakarības un rekonstruēt konkrētu pagātnes notikumu gaitu. Protams, visu faktoloģisko apjomu nav iespējams zināt pat aptuveni, taču svarīgi ir neapstāties un visu laiku "audzēt" zināšanu apjomu. Tāpēc, ja eksaktajās zinātnēs, kur nepieciešamā zināšanu bāze ir mazāka, pētnieks var jau izpausties ar oriģinālām idejām un spožiem pētījumiem jau relatīvi agri (kā par šahistiem saka: vai nu esi lielmeistars jau 20 gados, vai nekad), tad humanitārajās zinātnēs tikai pusmūžā uzkrātais zināšanu apjoms ir pietiekams, lai no izpētes pārietu pētniecībā, un nāktu jauns pienesums zinātnē. Bez šī zināšanu bāzes minimuma cilvēks gluži vienkārši pat nespēj apjēgt savu nezināšanu – viņš kaut ko palasījis par trim, četriem kariem un revolūcijām, un nonāk maldīgas pārliecības varā, ka viņam viss ir skaidrs: "plāni ģērbās > saaukstējās > saslima".
Te nu jāpiezīmē, ka populārais ticējums, ka "no vēstures neviens nemācās", nebūs īsti korekts. Šis priekštats radies tāpēc, ka tie, kas vada sabiedrību, praktiski nekad nav orientējušies vēsturē (un to nemaz nespēj, jo tas ir zinātnes lauciņš), bet no tiem, kas zina, tiem politikā nav nekādas ietekmes. Tāpēc no vienas puses, uzskats ir aplams – zinātāji no vēstures daudz ko mācās, taču no otras puses patiess – nemācās tie, kas tajā neorientējas, t.i. vairākums. (Tas ir gluži dabiski, tā ir praktiski ar jebkuru zinātni.) Taču vēstures zinātne, salīdzinot ar citām zinātnēm, ir krietni bēdīgākā situācija ar to, ka zem viena nosaukuma "vēsture" figurē divi dažādi, ne vienmēr saistīti fenomeni, proti zinātne un stāsti par pagātni. Un tā nu ir iegājies, ka lielākajai daļai ļaužu kaut kāds priekšstats ir tikai par otro, ko tie automātiski reducē uz pirmo, un ir lielā neizpratnē, ja kādreiz padzird ko no zinātnieku puses, kas tā ne visai sakrīt ar pierastajiem stāstiem. Tā nu sabiedrība/valsts gaida no zinātniekiem tikai esošo vēstures stāstu jeb mītu par pagātni uzlabošanu vai pārrakstīšanu, jaunu stāstu radīšanu, un ir lielā neizpratnē par palaikam dzirdamo zinātnieku vēlmi pētīt, nevis vērtēt. Šī vēstures zinātnes ideoloģizācija tā nostiprinājusies, ka pat izglītoti ļaudis atļaujas publiski paust tādas pasāžas kā, piemēram, "kopš apgaismības laikmeta vēsturei ir morālā misija – mācīt cilvēkiem to, kas ir labi, un kas ir slikti; raugoties pagātnē šā laika cilvēkiem vajadzētu saprast, kā dzīvot ir pareizāk, saprātīgāk un vērtīgāk, un ko nekādā ziņā nedrīkst darīt." Tas, protams ir patiesi, taču tikai attiecībā uz selektīvi izvēlētām pagātnes ainām, un ar zinātni tam nav nekāda sakara.
Kā vēstures zinātne šajā strupceļā nonākusi, stāstīt būtu pārāk gari un sarežģīti, taču ļoti liela loma te bijusi, manuprāt, vēstures didaktikai, kas būtiski nav mainījusies pēdējos 150 gadus.
Proti, skolā vēsture tiek mācīta kā stāstu jeb mītu krājums ar lielu daudzumu absolūti nesvarīgu datu un vārdu. Pusaudžiem jāiekaļ garus un garlaicīgus pārstāstus un formulējumus, nepaskaidrojot, kā šīs zināšanas iegūtas. Pirmkārt pats par sevi tas ir mikslis no XIX gs. vēstures didaktikas kocepcijām un vēlīnā marksisma-brežņevisma terminoloģijas, dekorēts ar porciju no Rietumiem aizgūtām postmodernisma uzslāņojumu. Otrkārt, no šīs putras nevienam netop skaidrs, ka vēsture ir zinātne. Treškārt, ja cenšamies būt objektīvi, neviens nespēj sakarīgi paskaidrot, kam tas viss - bezgalīgās datumu, vārdu un nesaprotamu nosaukumu virkne, - vispār vajadzīgs. Nu nav jāiekaļ prātā, kura gada kādā datumā kāds tu monarhs atcēlis dzimtbūšanu, kad kurā zemē notikusi kaut kāda tur sacelšanās, kad notikusi Lielā tautu staigāšana vai kurš kapteinis apbraucis ap Labās cerības ragu – tas neko neiemāca. Skolēniem nepieciešams ir zināšanu minimums par to, KĀ šie vēsturiskie notikumi tiek pētīti un rekonstruēti, KĀ tiek salīdzināti vēstures avoti, KĀ rit arheoloģiskie izrakumi (piemēram, kāpēc arheoloģiski atrastam priekšmetam ir milzu zinātniska vērtība, bet tam pašam artefaktam, nopirktam no "melnā" mantrača e-bajā, ir tikai dekoratīva vērtība), KĀDAS ir pētniecības metodes, KĀ zinātne attīstījās, kā atklāja to vai citu – pagātnes stāstus izmantojot tikai kā ilustratīvus piemērus. Diemžēl visi pēdējo desmitgažu uzlabojumi vēstures didaktikā ir tīri dekoratīvi, t.i. atsevišķu XX gs. notikumu ideoloģiskā traktējuma maiņa, bet pati struktūra nav mainījusies: vēstures mācību grāmatas joprojām ir tikai datumu, vārdu, nosaukumu un terminu koncentrēts apkopojums, t.i. vēsturi apgūst nevis kā zinātni, bet kā faktu blāķi. Manuprāt tas ir skumji, neproduktīvi un bezjēdzīgi, jo skolā mācību priekšmetā jāapgūst ne tikai "zināšanas", bet vairāk pat attiecīgās nozares domāšanas veidu, algoritmus. Citas zinātnes skolā apgūst, mācoties to metožu attīstības vēsturi – izglītojoties pusaudzis uzzina, kā fiziķi un ķīmiķi no visnotaļ primitīvu zināšanu līmeņa tās pilnveidoja, izzināja pasauli, pārbaudīja jauno atziņu patiesību. Var teikt, skolēns saīsinātā veidā pats iziet šo zinātņu evolūciju, gūstot pamatpriekšstatu un nepieciešamo zināšanu minimumu par attiecīgo jomu. Savukārt vēstures stundās tiek doti tikai teksti, skaitļi un vārdi, kurus bez izpratnes jāiemācās no galvas. Tas būtu, piemēram, kā bioloģijā mācīt nevis par dzīvo organismu uzbūvi un to, kādām metodēm tā noskaidrota, kādi procesi to veidojuši, bet vienkārši liktu iekalt no galvas evolūcijas gaitas pārstāstu: jaunākajās klasēs dodot pašu sarežgītāko jomu – baktērijas, – bet vidusskolā nonākot līdz mūsdienu zīdītājiem.
Rezultātā ne vidusskolas absolventam, ne augstskolas (ja vien viņš nestudē speciāli vēstures zinātni) nav ne mazākā priekšstata par to, kā pagātnes informācijas gūzmā atsijāt graudus no pelavām, kā kritiski salīdzinot vienlaikus vairākus informācijas avotus u.tml. Kad šādi "izglītots" cilvēks sastopas ar cita satura tekstu par to pašu tēmu, par kuru viņš jau ir lasījis, viņš nespēj noteikt, kurš stāsts ir ticamāks, visbiežāk izvēloties ticēt tai versijai, ko lasījis pirmo, vai kura šķiet simpātiskāka pēc ideoloģiskiem, reliģiskiem, emocionāliem vai kādiem citiem sociāliem iemesliem. Bet stāstu par senatni ir daudz, tie ir interesanti, un cilvēkam šķiet, ka lai nu kurš, bet viņš – it sevišķi ja vēl ko brīvos brīžos palasījis no populārzinātniskās literatūras, – vēsturē nu orientējas tik labi, ka var par to gan filmas uzņemt, gan likumus pieņemt, gan apkārtējos pamācīt. Taču patiesībā zina viņš tikai dažus stāstus par senatni, svukārt par vēsturi kā zinātni viņam nav nekādas nojausmas – savu nezināšanas līmeni viņš vienkārši nespēj apjēgt. Un kad vairāki šādi ļaudis, katrs ticot sev simpātiskākai stāsta versijai, sastopas, viņi sāk strīdēties, naidoties, pieņemt likumus un pat darīt pāri viens otram!
Līdz ar to ar zināmu neizpratni raudzījos uz pirms laika publiskajā sfērā ritējušo diskusiju par to, mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, vai pasaules vēstures kontekstā. Ņemot vērā publikas pieprasījumu un valsts pasūtījumu, noteikti jādala! Tikai nevajag to dēvēt par "vēsturi" – sauciet par "tēvzemes mācību", "patriotisma mācību", kā vien vēlaties, taču tā jānodala no vēstures kā zinātnes! Lai ir stāsti par senatni, lai ir varoņi, karaļi un jūgā turētie apspiesti zemnieki – tas viss ir jauki un tikai paplašina redzesloku (kaut lielākā daļa visu skolā iekalto pēc absolvēšanas veiksmīgi aizmirst kā nevajadzīgu). Bet tam nav nekāda sakara ar vēsturi kā zinātni!
Diemžēl sabiedrības acīs vēsture ir tieši šie stāsti – katrs otrais jūtas zinošs un gatavs izteikties par to, ko "zinātnieki mums nestāsta", – bet par zinātni priekšstata nav. Un pat paši vēsturnieki ir samierinājušies ar status quo, bieži vien pozicionē sevi kā pagātnes pārstāstītājus, un tad neizpratnē brīnās, kāpēc laji jaucas viņu lietās, politiķi zina, kā ko labāk finansēt vai nē, par ko jāraksta, un par ko nē, un uz vēsturi neraugās kā uz ko nopietnu. Rezultātā vēsturnieku kā zinātnieku autoritāte mūsdienās ir drīzāk sabiedriski politiska, nevis akadēmiska, un "nopietnības" ziņā nestāv līdzās tiem pašiem matemātiķiem, fiziķiem vai ķīmiķiem.
Vēsture kā zinātne sakārto un rekonstruē pašu grūtāko, kas mums zināms, t.i. dzīvi. Tas ir visai grūti, tāpēc tajā pastāv virkne palīgdisciplīnu, ir milzums pētniecības metožu. Gūt priekšstatu par zinātni bez tām nav iespējams, un ja tas nav darīts, tad katrs mutīgāks var nākt klajā ar saviem vēstures skaidrojumiem, bet ja tiek kādā valsts pārvaldes krēslā, tad sāk savu izpratni uzspiest pat zinātniekiem, uzskatot, ka to vienīgais uzdevums ir mīta translēšana. Zinātnes atziņas, zināšanas jāapgūst secīgi, vienam jāizriet no otra, lai nebūtu no nezinkurienes piepeši parādījušies un pēc tam tikpat pēkšņi pazuduši bermonti un kalpaki, vai pēkšņi arābu iekarojumi, kur pārdesmit gadu laikā saujiņa tuksnešainas pussaliņas nomadu cilšu bez kāda objektīva pamatojuma sagrauj divas impērijas un iekaro trešo daļu zināmās pasaules. Vai tāds absurds, ka seno laiku vēsturi māca 5. klasē! Ko no ārkārtīgi sarežģītā civilizāciju veidošanas procesa šajā vecumā bērns vispār var saprast? Viss nosēžas prātā pasaku līmenī: bija "akmens laikmets", kad visi skraidīja ar rungām, un tad "izauga" piramīdas un sāka sist vergus. Tāpēc, manuprāt, vairāk nekā nepieciešams, lai izskaustu totālo analfabētismu vēstures jautājumos, ir beidzot mainīt vēstures didaktiku pašos pamatos – vairs taču nav Vecā Stendera laiki!, – un beidzot izveidot skolā normālu mācību priekšmetu "vēsture", nodalot to no pagātnes stāstiem/mītiem. Kas attiecas uz didaktiku, neesmu pārliecināts, ka vajadzētu programmā pieturēties pie kādas konkrētas historiogrāfiskās skolas koncepcijas. Drīzāk nepieciešams apgūt avotpētniecības pamatus, metodoloģijas izmaiņām zinātnes attīstības gaitā, paleogrāfijas, arheoloģijas pamatus u.tml. Tā kā skolas programma izstiepta diezgan daudzu gadu garumā, un skolēnu uztveres spējas šajā laikā ievērojami mainās, tad nevajadzētu būt pārāk grūti līmenī "mazajiem par zvēriņiem" paskaidrot, ka arheologi no zemes izrok senas mantas, bet par to, kas tā par mantu un kā tur nonākusi, uzzinām tieši rakšanas procesā, pastāstīt par metodēm. Tāpat nevajadzētu būt grūtībām parādīt skolēniem Jaunākās lielmestru hronikas vairāku norakstu fragmentus, apspriest, kurš tapis vispirms, padiskutēt, kāpēc radušies iespraudumi, papildinājumi vai zuduši teikumi, vai iedot paturēt rokās Kurzemes hercogistes Padošanās līgumu reprodukciju, apspriežot, kā salasīt XVI gs. rokrakstu. Visi šie uzdevumi jau gatavā veidā tiek izmantoti LU VFF pirmo kursu semināros – manuprāt nav nekādu problēmu gatavo materiālu novienkāršot, piemērojot pamatskolas un vidusskolas vajadzībām, kā arī sagatavot tādus paraugpiemērus par visiem aplūkojamajiem vēstures periodiem. Jāsaprot, ka zināšanas nav gatavas, bet tiek iegūtas pētniecības procesā.
Tas šo mācību priekšmetu beidzot noliktu līdzās pārējo zinātņu pamatu apgūšanai, nevis kā līdz šim, kad vēsturei skolā kā tādam politizētam dīvainītim nācies tuntulēt nopakaļus "nopietnajiem" mācību priekšmetiem, nokļūstot priekšplānā tikai pa laikam, valsts svētku brīžos un skolas gaiteņu patriotiskajam noformēšanai.
Tā es te stāvu, un citādi nevaru: vēstures mācīšana skolās, kāda tā ir šobrīd (un nav mainījusies pēdējos 150 gadus!) ir viscaur aplama un nevienu neizglīto! Tos Augeja staļļus ir pat ne jāvētī, bet jānojauc un jābūvē no jauna, ar pilnīgi citu struktūru un mērķiem.
Saisināta versija publicēta satori.lv 30.03.2017.
