Berserks
Berserks (senisl. berserkr) – senislandiešu sabiedrībā vīrs, kuru regulāri pārņem nekontrolējams kaujas trakums, kurā ievērojami pieaug tā fiziskais spēks un ātrums, zūd sāpju sajūta, kas to padara par gandrīz neuzveicamu karotāju. Akadēmiskajā mītologu tradīcijā berserkam piemīt noteikta pazīmju grupa:
- tas ietilpst īpašā sakrālā karotāju kopībā, kurā iekļuvis caur iniciācijas rituālu;
- saistīts ar Odina kultu;
- spēj panākt kaujas ekstāzi vai transu (pēc vienas versijas, ar halucigēno sēņu palīdzību);
- eksotisks apģērbs: tērpies lāča vai vilka ādā, kails vai puskails;
- uzvedībā līdzinās mežonīgam zvēram, rūc un rēc;
- pozicionējas kā vilkatis, kurš spēj pārvērsties par lāci vai vilku;
- lai noskaņotos cīņai, kož sava vairoga apmalē;
- tic savai neievainojamībai.
Diemžēl nozīmes traktējumos ir visai liels XIX-XX gs. mijas politiskās mitoloģijas uzslāņojums, sākot ar berserkiem piedēvēto paražu dzert no ienaidnieku galvaskausiem, kas literatūrā iegājies no pārāk poētiska tulkojuma franču valodā, un beidzot ar domu (Otto Heflers, Žoržs Djumezils), ka berserki veidojuši Odina kulta karavīru brālību, kas īpašu popularitāti ieguva nacistiskajā Vācijā, bet vēlāk noraidīta (Fr. Ranke, fon Zē, A. Libermans, Ginsburgs) kā avotos nepamatota.
Vēstures avotos šis jēdziens parādās divējādi: berserkr (indivīds) un berserksgangr (berserka stāvoklis, trakums). Ārpus islandiešu tekstiem šis termins neparādās, bet citu ģermāņu valodu avotos ienāk ne agrāk kā XVI gs. – nav sastopami arī kognati, kas viss ievērojami apgrūtina vārda etimoloģiju. Grūtības rada arī tas, ka ber ziemeļģermāņu valodās nekādi nenozīmē "lācis" (bjorn), kā to mēģināja skaidrot XIX gs., bet gan "kails" (piemēram berskjaldaðr = burt. "kailvairogs", t.i. bez vairoga, berbrynjaðr = burt. "kailbruņas", t.i. bez bruņukrekla, u.c.), savukārt forma bjornserkr nav sastopama. Tāpēc XX gs. otrajā pusē skandināvisti aizvien skeptiskāk raugās uz vismaz kopš 1860. gadiem dzīvo skaidrojumu, ka ber-serkr būtu tulkojams būtu kā "lāča krekls".
