Basilejs

Basilejs, arī Basilevs (no gr. Βασιλεύς - basileús, basiléōs; vāc. Basileus, kr. Басилевс) – valdnieks senajā Grieķijā.

Titula izcelsme

Sākotnēji, Mikēnu periodā (XV-XI gs.p.m.ē.) cilts karadraudzes vadonis, otrais aiz valdnieka, filu (dzimtu) galvas, kā arī vēlēts amats, viens no 10 arhontiem senajās Atēnās. Vēlāk valdnieka tituls.

Atšķirībā no valdnieka, vadoņa – koiranos – basilejs savu varu un statusu mantojis (Ptolemaeus, On the Difference of Words, 51.2). Aristotelis par basileju uzskata tautas vēlētu vai labprātīgi pieņemtu valdnieku, atšķirībā no tirāna, kurš varu uzurpējis.

Persiešu šahanšahu senie grieķi dēvēja par „Dižo basileju“ (Βασιλεὺς μέγας). Arī Maķedonijas Aleksandrs, pēc tam tā diadohi sevi dēvēja par basilejiem. Bizantijas imperatora Iraklija laikā (610.-641.) basilejs kļuva par oficiālu Bizantijas imperatora titulu (Rietumeiropas šādus monarhus dēvēja par regas).