Konservatīvisms

No ''Vēsture''
Versija 2017. gada 16. maijs, plkst. 18.42, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Konservatīvisms (no lat. val. conservativus – "tāds, kas saglabā") – ideoloģija, radusies XVIII-XIX gs. mijas straujo politisko un sociālo pārmaiņu Eiropā, kā pretreakcija nestabilitātei, - neuzticība pārmaiņām, vēlme, ka nevajag mainīt mainīšanas pēc to, ko var nemainīt, svarīgākais esot sociālais miers, stabilitāte un privātīpašuma neaizskaramība (sabiedrības locekļi paši ir atbildīgi par savu ekonomisko labklājību un valsts iejaukšanās, pārdalot ekonomiskos resursus, ir nevēlama). Novitātes, no kurām nevar izvairīties, konservatīvo ideālā tiek adaptētas esošajā, labi zināmajā kultūrvidē, nevis vide tiek pārkārtota, atbilstoši jaunievedumiem – jaunais nevar būt labāks tikai tādēļ, ka tas ir jauns. Tādēļ jaunajam ir jāienāk sabiedrības dzīvē pakāpeniski, kritiski izvērtējot tā ietekmi uz sabiedrības dzīvi. Konservatīvisma ideoloģijai jēdzieniski un saturiski tuvas tādas vērtības, kā tradicionālās kultūras un reliģijas paražu un ideju pieņemšana un cienīšana (tradīcijas), tādas rīcības, impulsu un dziņu, kas var apbēdināt vai kaitēt citiem un pārkāpt sociālās gaidas, savaldīšanu (konformismu), kā arī vēlmi pēc sabiedrības, attiecību un personiskās drošības, harmonijas un stabilitātes (drošība).

Cilvēki dažādās sabiedrībās ir pieraduši dzīvot noteiktā veidā, viņi ir mantojuši no saviem senčiem reliģiskus un morālus priekšstatus, noteiktus svinamus svētkus un noteiktu savstarpējo attiecību kultūru. Sadzīviski ļaužu sociālais konservatīvisms - misoneisms - un ekonomiski labēja orientācija bieži savā starpā nekorelē, jo tam nav saistības ar konservatīvismu kā ideoloģiju. Šādā gadījumā raksturīga tendence uz populistiskiem politiskajiem uzskatiem t.i., konservatīviem uzskatiem sociālajā, bet kreisiem – ekonomiskajā jomā.

Neokonservatīvisms ir adaptējis daudzus klasiskā liberālisma postulātus un ir visai sarežģīts un iekšēji diferencēts strāvojums, kas veidojies konservatīvo un liberālo vērtību un ideju pārvērtēšanas procesā.

Literatūra par šo tēmu

  • Conover P. J., Feldman S. The origins and meaning of liberal/conservative self-identification. // American Journal of Political Science, 1981, 25, 617–645.
  • Duriez B. Religiosity and conservatism revisited: relating a new religiosity measure to the two main conservative political ideologies. // Psychological Reports, 2003, 92 (2), 533–539.
  • Glamser F. D.. The Importance of Age to Conservative Opinions: A Multivariate Analysis. // Journal of Gerontology, 1974, 549–554.
  • Graham J., Haidt J., Nosek B. A. Liberals and conservatives rely on different sets of moral foundations. // Journal of Personality and Social Psychology, 2009, 96, 1029–1046.
  • Haidt J., Graham J. When morality opposes justice: Conservatives have moral intuitions that liberals may not recognize. // Social Justice Research, 2007, 20 (1), 98–116.

Resursi internetā par šo tēmu