Indikts

Indikts (sngr. Ινδικτιών, lat. indictio) – 15 gadus ilgs periods, ko viduslaiku Eiropā izmantoja datēšanai. Lai noteiktu gada indiktu, vajag gada skaitlim pieskaitīt 3 un summu dalīt ar 15. Ja rezultāts ir 0, tad tas ir 15. Indikts.

Sākotnēji, Senajā Romā, tas bija ārkārtas labības nodoklis, kopš 298. gada ikgadējs nodoklis, kura apjomu noteica reizi 5 gados, pamatojoties uz tautskaiti, ko veica reizi 15 gados. Kopš 312. gada 15 gadu indiktionu sāka lietot laika periodizācijā, par indiktu saucot atsevišķu gadu šajā ciklā. Pašus ciklus nenumurēja.

Pastāvēja vairāki indiktu uzskaites veidi, atkarībā no atskaites punkta: t.s. grieķu indikts (gads sākās 1. septembrī), Romas jeb pāvesta indikts (gads sākās 25. decembrī vai 1. janvārī), impērijas jeb Bedas indikts (gads sākas 24. septembrī), t.s. indictio Senensis (gads sākas 8. septembrī). Jūlija kalendārā ik pēc 28 gadiem tas atgriežas tajos pašos mēneša datumos (tas ir svarīgi pashāliju aprēķinos), bet mēness fāzes ik pēc katriem 19 gadiem sakrīt ar tām pašām juliāniskā kalendāra dienām. Tāpēc ik pēc 532 gadiem Lieldienu svētki atgriežas pie tām pašām nedēļas dienām un mēneša datumiem. Šo periodu - Baznīcas dievkalpojumu apli, kas ilgst 532 astronomiskos gadus, - Krievijā sauc par Pasaules radīšanas loku jeb Baznīcas gadu, Rietumos – par Lielo apli (Curiculus Magnus), bet Bizantijā par Lielo indiktu. Krievijas Pareizticīgo baznīcā par indiktu dēvē gada dievkalpojumu ciklu.