Rīgas guberņa
Rīgas guberņa (kr. Рижская губерния, vāc. Rigaer gouvernement, angl. Riga Governorate) - administratīvi teritoriāla vienība, guberņa Krievijas impērijā no 1713. līdz 1783. gadam, ieviests ģenerālgubernatora amats (visām 3 Baltijas guberņām kopīga augstākā amatpersona, šis amats tika likvidēts 1876. g. līdz ar Baltijas novada autonomiju), kura uzdevums bija augstākā uzraudzība pār guberņu un tiesības komandēt tajā izveidoto karaspēku. Civilās pārvaldes augstākā vara bija gubernatoram. Tā padomdevēja organizācija bija landrātu kolēģija, ko Baltijā sarunvalodā dēvēja par "valdību". Gubernatora rīkojumus, ko viņš izdeva, saskaņojot ar landrātu kolēģiju, sauca par "patentiem", kam bija likuma spēks guberņas teritorijā. Sākotnēji, kopš 1630. gada Zviedrijas karalistes iekarotajā Vidzemē īpaša administratīva vienība Rīgas gubernatūra (XX gs. literatūrā dēvēta arī par Zviedru Vidzemi). Ietvēra Vidzemi un Dienvidigauniju: Rīgas, Cēsu, Pērnavas un Tērbatas apriņķus (no 1660. gada arī Roņu salu). XII gs. pirmajā pusē gubernatūras apriņķi tika sadalīti pils novados, bet gs. otrajā pusē - draudzēs. Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā, 28.07.1713. izveidota Rīgas guberņa, kurā ietilpa Vidzemes provinces - Rīgas, Cēsu, Pērnavas un Sāmsalas apriņķi, - un Smoļenskas provinces (1719. gada oktobrī Smoļenskas provinci no guberņas atdalīja) un Rēveles guberņa. 1722. gadā Rīgas guberņai pievienoja Tērbatas apriņķi, Saskaņā ar 1775. gada guberņu likumu Rīgas guberņa sastāvēja no 9 apriņķiem – Rīgas, Cēsu, Valkas, Valmieras, Pērnavas, Vīlandes, Veravas, Tērbatas un Sāmsalas. 1783. gadā guberņai pievienoja Slokas novadu. 03.07.1783. Rīgas guberņa tika likvidēta, tās vietā izveidojot Rīgas vietniecību.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 67. lpp.
