Garīgais seminārs
Garīgais seminārs (no lat. seminarium – "stādu audzētava"; kr. духовная семинария) - Baznīcas skola, kurā sagatavo ticības mācības skolotājus, kā arī dod teoloģiskās izglītības pamatus tālākām studijām garīgajā akadēmijā.
Krievijas impērijā pareizticīgās baznīcas garīgie semināri bija vidējās izglītības mācību iestādes ar 2 gadu apmācību, kuru uzdevums bija "sagatavot jauniešus kalpošanai pareizticīgajā baznīcā" (kr. приготовление юношества к служению православной Церкви). Atradās Svētās Sinodes pārraudzībā. Skolas pamatlicējs bija Krievijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes vadītājs Teofans (первенствующий член Синода Православной Российской церкви, Феофан (Прокопович); 1725-1736), par paraugu ņemot jezuītu apmācības sistēmu, t.i. apmācību bez atsevišķiem mācību priekšmetiem.
20. gs. sākumā Krievijas impērijā bija 57 garīgie semināri, kur audzēkņi apguva: Pareizticīgās Baznīcas vēsturi, Krievijas impērijas vēsturi, krievu un baznīcslāvu valodas, sengrieķu un latīņu valodu pamatus, dziedāšanu, glītrakstīšanu un rasēšanu. Filozofijas ietvaros apguva arī aritmētikas, ģeogrāfijas un dabaszinātņu pamatus. Zināšanas vērtēja ballēs: 5 = lieliski, 4 = ļoti labi, 3 = labi, 2 = viduvēji, 1 = vāji. Semināra atestāts deva iespēju kļūt par ticības mācības skolotāju pamata un vidējās izglītības mācību iestādēs, bet teicamnieka atestāts deva iespēju tālāk studēt teoloģiju, kā arī XIV šķiras valsts ierēdņa statusu (tātad garantētu karjeru valsts dienestā) un tiesības iestāties augstkolu zemākā līmeņa apmācības kursā (piemēram, studēt par jurista palīgu).
