Jakobīņu klubs

Jakobīņi jeb Konstitūcijas draugu klubs (fr. jacobins) - 1790. gada pavasarī Parīzē dominikāņu sv. Jēkaba klosterī Nacionālās sapulces Bretaņas deputātu frakcijas un to domubiedru nodibināts "Konstitūcijas draugu klubs" (vēlāk šo klubu tautā sāk dēvēt par jakobīņiem), kas pārauga par radikālu politisko grupējumu, kam bija ļoti liela ietekme uz Lielās franču revolūcijas gaitu. Par kluba pirmo prezidentu tika ievēlēts Maksimilians Robespjērs (Robespierre), tā labējo spārnu vadīja Dantons (Danton), bet kreisā spārna līderis bija Marats (Marat). Visos Parīzes kvartālos tika dibinātas jakobīņu kluba nodaļas, kas izvērsa aktīvu propagandu iedzīvotāju zemāko slāņu vidū. Šādas nodaļas dika dibinātas arī lielākajās departamentu pilsētās. Visās kluba nodaļās tika ievērota stingra disciplīna, konspirācija un pakļautība Parīzes centram. To darbībā vērojama precīza programma un mērķu apzināšanās kā arī visai lielu finansiālo līdzekļu esamība. Sev nepatīkamo Nacionālās sapulces lēmumu un deputātu kritizēšanai viņi aktīvi izmantoja kreiso presi (it sevišķi Marata rediģēto "Tautas draugs"). Klubs izveidoja ēnu parlamentu: veidoja komisijas, tāpat kā Nacionālā sapulce, pieņēma komisiju ziņojumus, pieņēma lēmumus, debatēja par tiem pašiem jautājumiem, kurus tai brīdī apsprieda Nacionālā sapulce utt. Savas debates un lēmumus tie publicēja kluba oficiozā. Pēc Nacionālās sapulces darbības izbeigšanas un konstitūcijas pieņemšanas 1791. gadā bija Nacionālās likumdevēju sapulces vēlēšanas. Parīzē balsoja tikai 8% balsstiesīgo. To aktīvi izmantoja jakobīņi - tagad tie dabūja 250 mandātus (1/3 daļa). Līdz 1791. gadam jakobīņi bija konstitucionālās monarhijas piekritēji. Ap 1793. gadu jakobīņi bija ietekmīgākais politiskais spēks Francijā, uzstājās par valsts saliedēšanu, aizsardzības pastiprināšanu, teroru pret kontrrevolūciju. 1793. gadā jakobīņi savās rokās koncentrējuši varu valstī un ieviesa diktatūru. Pēc IX termidora apvērsuma, jakobīņu klubs tika slēgts (1794. gada novembrī), pati partija aizliegta.