Alberts Lielais
Alberts fon Bolšteds, saukts Sv. Alberts Lielais (lat. Sanctus Albertus Magnus, ~1206.-1280.) - dominikānis, Baznīcas doktors. Kanonizēts 1931. gada 16. decembrī (svinamā diena – 15. novembrī.). Dzimis ap 1206. gadu Lavingenā pie Donavas, mācījies Padujas universitātē, 18 gadu vecumā iestājies dominikāņu ordenī. Galvenais viņa audzinātājs ir Saksijas Džordano, kurš Albertu aizsūta uz noviciātu, lai viņš tur iegūtu garīgo formāciju kā teologs. 1228.g. Alberts kļuva lektors Ķelnes konventā. No 1242. līdz 1243. gadam studēja Parīzes Universitātē. Kļuva tur par katedras vadītāju uz trīs gadiem. Ķelnē 1248. gadā veidoja vispārējo studiju virzienu (Studium generale), kuru vadīšana tika uzticēta Albertam. Ap 1255. gadu bijis iebraucis arī Rīgā.[1] 1260. gadā viņš kļuva par Ratisbornas bīskapu. No 1262. līdz 1263. gadam uzturējās Itālijā, pāvestu kūrijā Viterbo. 1263. gadā dodas uz Vāciju Urbāna IV uzdevumā sludināt krusta karu. Apbraukāja galvenās Vācijas pilsētas: Virtburgu, Ķelni, Strasbūru. No 1269.dzīvoja Ķelnē. 1277. gadā devās uz Parīzi, lai aizstāvētu Akvīnas Tomu, kurš tika apsūdzēts heterodoksijā (no Baznīcas atšķirīgas mācības sludināšanā). 1280. gada 15. novembrī mira savā Svētā Krusta klostera cellē.
Atsauces un paskaidrojumi
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 12. lpp.
- Pr. St. Mozga. Svēto dzīve. - Dzimtenes Balss apgāds, 1963.
