Atšķirības starp "Ģerbonis" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
36. rindiņa: 36. rindiņa:
  
 
'''Karogi, standarti, ordeņi:'''<br>
 
'''Karogi, standarti, ordeņi:'''<br>
 +
Dažkārt ģerboni papildina ar neheraldiskiem simboliem, proti, karogiem un standartiem, ko parasti satvēruši vairoga turētāji. Bez tam ģerboņa kompozīcijā var iekļaut ordeņa vai ordeņa zīmes attēlojumu (gan zem vairoga, gan pašā vairogā kā ģerboņa īpašnieka piederības zīmi kādai militārai vai reliģiskai organizācijai, savukārt ordeni kā apbalvojumu biežāk parāda kompozīcijas apmalē).
  
 
==== Polijas un Lietuvas ģerboņi ====
 
==== Polijas un Lietuvas ģerboņi ====

Versija, kas saglabāta 2017. gada 11. februāris, plkst. 08.58

pilnā ģerboņa sastāvdaļu kopējā shēma

Ģerbonis (an. coat of arms, vāc. Wappen, fr. blason, sp. escudo, kr. герб) – simbolisks grafisks attēls vai tā reljefs atveidojums, veidots pēc heraldikas noteiktiem principiem, kas kas apliecina ģerboņa nēsātāja piederību dzimtai, pilsētai, kopienai, valstij, organizācijai, kuras simbols ir šis konkrētais ģerbonis, kuru nevar lietot neviens, kurš nav piederīgs šī ģerboņa nēsātājiem. Viens no ģerboņa galvenajiem uzdevumiem ir kalpot par identitātes un identifikācijas zīmi. Ja sākotnēji ģerboņa izvēle un lietošana bija diezgan brīva, un ne vienmēr dēls turpināja izmantot tēva ģerboni, tad sākot ar XVIII gs. ģerboni jau uzskatīja par visas dzimtas simbolu, kas tika pārmantots un individuāli piemērots konkrētai personai tikai ar minimālām izmaiņām detaļās.

Ģerboņu izcelšanās cieši saistīta ar ieročiem, tāpēc vairumā valodu ģerbonis un ierocis ir vai nu identiski, vai semantiski ļoti tuvi vārdi, piemēram, franču armes un armoires, angļu arms, vācu Wappen un Waffen utt. Latviešu valodā vārds „ģerbonis“ ienācis no krievu герб kas, savukārt, atvasināts no poļu herb un vācu Erbe (mantojums). Viduslaikos un jaunajos laikos heraldikas speciālisti uzskatīja, ka ģerbonis ir tikai konkrēta grafiska figūra vai figūru kombinācija, ko indivīds izmanto kā savu simbolu, līdz ar to sāka savus teorētiskos apcerējumus jau ar Bībelē atrodamo zīmju un emblēmu uzskaitījumu. XIX gs. tika nodefinēts, ka ģerbonis saistās ar vienu noteiktu dzimtu vai teritoriju, ir mantojams, pakļaujas heraldikas noteikumiem, tā centrālā daļa ir vairogs, ko vainago heraldiskā galvassega u.c. ģerboņa elementi. Laika gaitā ģerboņu vairogi tika ietverti ar ķiveri, kroni, kleinodu, grīsti, lambrekeniem, uzlikti uz pamatnes, papildināti ar devīzēm un vairoga turētājfigūrām utt., kas kopā veido pilno ģerboni (fr. armes pleines, an. achievement of arms, vc. Vollwappen, kr. полный герб). Izņēmums ir komunālie un pašvaldību ģerboņi, kur iztiek ar vienu pašu vairogu.

Eiropā lietotie ģeboņi tiek darināti, ievērojot heraldikā (zinātne par ģerboņiem) pieņemtos ģerboņu veidošanas noteikumus un principus. Savukārt, redzot atbilstoši heraldikas likumiem izveidotu ģerboni, zinātājs var noteikt tā nēsātāja piederību dzimtai, radniecību, sociālo statusu sabiedrībā, civilstāvokli u.tml. Pastāv individuālie un dzimtu ģerboņi, valsts un komunālie, biedrību un organizāciju ģerboņi. Tie nav kārtas piederības pazīme un nenozīmē piederību muižniecībai. Jau XIII gs. ģerboņi parādījās arī pilsoņiem, amatniekiem, turīgākajiem zemniekiem, cunftēm un pilsētām. Kārtas atšķirības noteica tajos esošie heraldiskie simboli: kroņa forma, ķiveres forma, vairoga turētājas figūras u.c. Jaunākajos laikos ģerboņi, kaut atšķirīgi no klasiskajā Rietumeiropas heraldikā pieņemtajiem standartiem, parādījās arī valstīm. Vēsturē ir bijuši gadījumi juridiski reglamentēt ģerboņu pieņemšanu un lietošanu, taču galu galā vienīgie ierobežojumi ir tas, ka aizliegts piesavināties jau esošu svešu ģerboni, kā arī lietot sev neatbilstošus simbolus. Šobrīd ar likumdošanu reglamentēta ir tikai valstu ģerboņu izmantošana.

Viena ģerboņa attēlojuma stilistiskās izmaiņas, atbilstoši mākslas tendencēm attiecīgajā laikmetā

Jau XI gs. Eiropā nobilitāte lietoja kaujas karogus ar heraldiskām zīmēm, ap kuriem pulcēties karadraudzei. Pirmais solis uz ģerboni tika sperts, kad šo zīmi sāka pārmantot dēli no tēva. Sistemātiski (mantojami, dzimtu apzīmējoši) ģerboņi Rietumeiropā parādījās XII-XIII gs. mijā. Visticamāk, dzimtu ģerboņu ieviešanu diktējuši praktiski apsvērumi: notika pāreja no skandināvu "kaskas" tipa bruņucepures, kurā seja nebija aizsegta (vai aizsegta daļēji, ja no pieres daļas lejup bija vērsts vertikālais virsdegunes aizsargs), uz slēgto "poda" tipa ķiveri. Līdz ar to bruņinieks kļuva anonīms un ārējas pazīšanās zīmes kļuva vitāli nepieciešamas. Otrs iemesls bija krusta kari, kuros piedalījās tik plašas karotāju masas, ka karaspēka vienību savstarpējai atpazīšanai un manevrētspējai bija nepieciešamas vienības atpazīšanas zīmes.

XV gs. ģerbonis pamazām sāka kļūt arī par ārējo piederības zīmi dižciltībai, taču nekad tā arī nekļuva par tikai šai kārtai raksturīgu piederības simbolu. Sv. Romas impērijas imperators Fridrihs III (Friedrich III) 1467. gadā izdeva pirmo dekrētu par aizliegumu nedižciltīgajiem pieņemt sev ģerboņus. Šādi rīkojās arī daudzi citi monarhi pēc viņa, tomēr nedižciltīgo personu ģerboņu veidošana un lietošana kā tradīcija turpinājās. Ģerboņus likumīgi lietoja gan pilsētas, gan cunftes u.c. korporācijas, gan tirgotāju nami, gan brīvzemnieki, kaut bija valstis, kur to centās ierobežot. Nespējot aizliegt, valsts vara centās ģerboņus pakārtot kārtu sabiedrībai, nosakot, kura iedzīvotāju kārta kādus vizuālos elementus drīkst izmantot ģerbonī, lai tas liecinātu par ģerboņa īpašnieka sociālo statusu. Taču ne vienmēr tas darbojās – piemēram, pat Baltijas pilsonisko dzimtu heraldika rāda, ka pilsoņi lietojuši ne tikai atvērtās, resp., stīpu ķiveres, kas viņiem nepienācās pēc statusa, bet arī pēc patikas likuši uz tām t.s. muižniecības kroņus. XVIII gs. dižciltības titulus masveidā sāka uzpirkt turību ieguvusī pilsonība, personas brīvi izvēlējās sev ģerboņus, kurus katrs vēlējās pēc iespējas greznākus, veicot tajā patvaļīgus neheraldiskus „uzlabojumus“. Pēc ģerboņa zīmēm un kroņa vairs nevarēja droši noteikt tā īpašnieka sociālo rangu, radniecību un izcelsmi.

Ģerboņa sastāvdaļas:

Vairoga turētāji:
Jau XIII gs. sastopami ģerboņi, kurus pietur kāda figūra, vai arī tie atbalstīti pret koku, stabu u.tml. To raisīja tīri dekoratīvi apsvērumi, līdz ar to sākotnēji vairoga turētājfigūras nebija noteikts heraldisks elements – vienai un tai pašai dzimtai dažādos laikos varēja būt dažādas turētājfigūras, vai iztika vispār bez tām.

Mantija un telts.png

Mantijas un teltis:
Augstākā aristokrātija - praktiski suverēnie zemes kungi, valdošie nami, - gan dekoratīvos nolūkos, gan lai uzsvērtu savu īpašo statusu, kopš XVII gs. ģerboņa fonā sāka likt mantijas, ko augšā savilka ar auklām, veidojot baldahīnu, un ģerboņu teltis purpura krāsā ar sermuliņādas oderējumu. Dažkārt, it sevišķi sadrumstalotajās vācu zemēs, mantiju lietoja pat grāfi vai baroni, taču arī tie gadījumā, ja savās zemēs bija suverēni saimnieki. Kopš XVIII gs. mantijas tika ieviestas Sv. Romas impērijas titulārfirstu un Krievijas impērijas kņazu ģerboņos. Tomēr dažkārt tās bez kāda legāla pamata parādās arī zemākās bruņniecības un netitulētās muižniecības ģerboņos, cenšoties līdzināties augstākajai aristokrātijai. Sevišķi tas izpaužas XIX gs. sākuma heraldikā, kur klasicisma un ampīra laika renesansiskie vai barokālie akanta lapu vijumi ģerboņu lambrekenos tika uztverti kā vecmodīgi, un aizstāti ar drapērijām. Tādā gadījumā mantija netika attēlota purpura krāsā ar sermuliņa ādu, bet līdzīgi lambrekeniem tika attēlota attiecīgā ģerboņa heraldiskajās krāsās. Ģerboņa telts no mantijas atšķiras ar vēl reālistiskāk atveidotu baldahīnu, ko augšā uz kupola vainago kronis.

Devīze:
Pie bruņniecības tradīcijām pieder arī devīze (fr. devise, an. motto, vc. Wahlspruch, kr. девиз) – sauklis, īss teiciens, sentence, paziņojums, kas radusies no sākotnējā kara sauciena (fr./an. cri de guerre, vc. Schlachtruf, kr. боевой клич). Valdnieku heraldikā devīzei bieži ir politiski programmatisks saturs. To parasti attēlo uz plandošas, izlocītas lentes, kas var atrasties gan zem ģerboņa, gan virs tā. Dažkārt tiek saglabāts gan senais kara sauciens, gan jaunā devīze (tad devīzi parasti liek virs, bet kara saucienu zem ģerboņa). Baltijas dzimtu heraldikā devīzes sastopamas tikai diplomu ģerboņos, visvairāk XIX gs. Devīzes lomu var pildīt arī emblēma, ko heraldikā dēvē par attēldevīzi (fr. corps de devise, an. badge, vc. Bilddevise, Vildspruch, kr. гласный девиз), kas reizēm ņemts no ģerboņa figūrām, dažkārt – brīvi izvēlēts objekts. No zināmāko vēsturisko personu attēldevīzēm var minēt Fransuā I salamandru, Luija XII dzeloņcūku, Ričarda III balto rozi, Henrija VII sarkano rozi, velsas prinču trīs strausa spalvas. Viduslaikos attēldevīze kalpoja kā pazīšanās zīme monarha vai augstmaņa atbalstītāju lokam.

Karogi, standarti, ordeņi:
Dažkārt ģerboni papildina ar neheraldiskiem simboliem, proti, karogiem un standartiem, ko parasti satvēruši vairoga turētāji. Bez tam ģerboņa kompozīcijā var iekļaut ordeņa vai ordeņa zīmes attēlojumu (gan zem vairoga, gan pašā vairogā kā ģerboņa īpašnieka piederības zīmi kādai militārai vai reliģiskai organizācijai, savukārt ordeni kā apbalvojumu biežāk parāda kompozīcijas apmalē).

Polijas un Lietuvas ģerboņi

Žečpospoļitas šļahtas ģerboņiem ir īpaša vieta heraldikā. Sākotnēji tie parādījās kā novadu zemessardzes karogu emblēmas, un to pamatā bija tamgas (bulta, krusts, zvaigzne, dzirnakmens utt.). Šādu karogu skaits bija visai pastāvīgs (aptuveni 300), un ģimene, saņemot aristokrātijas titulu vai iekļūstot bruņniecībā, tika "pierakstīta" pie kāda no šiem karogiem. Līdz ar to emblēma bija vienlaicīgi vairāku dzimtu ģerboņos, kas nav raksturīgi citu valstu heraldikai. No šīs sistēmas atvasinās Žečpospoļitai raksturīgie dubultuzvārdi, kur pirmā daļa apzīmē piederību konkrētajam ģerboņa simbolam, bet otrā daļa - pašu dzimtu.

Skat. arī:

Literatūra par šo tēmu

  • Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 287. lpp.

  • Parker, James. A Glossary of Terms Used in Heraldry. Oxford: James Parker & Co., 1894 (Newton Abbot: David & Charles, 1970)
  • Dennys, Rodney. The Heraldic Imagination. New York: Clarkson N. Potter, 1975
  • Elvins, Mark Turnham. Cardinals and Heraldry (Illustrated by Anselm Baker, foreword by Maurice Noël Léon Couve de Murville, preface by John Brooke-Little). London: Buckland Publications, 1988
  • Fairbairn, James. Fairbairn’s Crests of the Families of Great Britain & Ireland. 2v. Revised ed. New York: Heraldic Publishing Co., 1911 (New York: Bonanza Books, 1986 in 1 vol.)
  • Humphery-Smith, Cecil. Ed and Augmented General Armory Two, London, Tabard Press, 1973
  • Innes of Learney, Sir Thomas "Scots Heraldry" 2nd ed, Edinburgh and London: Oliver and Boyd, 1956
  • Paul, James Balfour. An Ordinary of Arms Contained in the Public Register of All Arms and Bearings in Scotland. Edinburgh: W. Green & Sons, 1903
  • Wagner, Sir Anthony R. Heralds of England: A History of the Office and College of Arms. London: HMSO, 1967
  • Le Févre, Jean. A European Armorial: An Armorial of Knights of the Golden Fleece and 15th Century Europe. (Edited by Rosemary Pinches & Anthony Wood) * London: Heraldry Today, 1971
  • Louda, Jiří and Michael Maclagan. Heraldry of the Royal Families of Europe. New York: Clarkson Potter, 1981. Reprinted as Lines of Succession (London: Orbis, 1984)
  • Rietstap, Johannes B. Armorial General. The Hague: M. Nijhoff, 1904-1926 (Baltimore: Genealogical Publishing Co., 1967)

  • Siebmacher, Johann. J. Siebmacher’s Grosses und Allgemeines Wappenbuch Vermehrten Auglage. Nürnberg: Von Bauer & Raspe, 1890-1901
  • Carl Arvid von Klingspor. Baltisches Wappenbuch. Wappen sämmtlicher den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehörigen Adelsgeschlechter - Stockholm, 1882

Resursi internetā par šo tēmu