Atšķirības starp "Ķelti" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Ķelti''' jeb '''galli''' - [[Indoeiropieši|indoeiropiešu]] valodu saimes [[Cilts|cilšu]] grupa, kas [[Senie laiki|senajos laikos]] apdzīvoja visai plašas teritorijas Eiropā no Donavas vidusteces austrumos, Vezeras upes ziemeļrietumos, [[Kaledonija]]i rietumos, līdz Gibraltāram dienvidos. Ķeltu apdzīvoto teritoriju centrs bija Reinas upes baseinā un [[Gallija|Gallijā]]. Daļēji izspiežot un asimilējot pirms tam tur dzīvojošos [[Pikti|piktus]], ķelti bija apmetušies Lielbritānijas salās, izveidojot vairākas cilšu savienības - britus, skotus un īrus, - savukārt Ibērijas pussalā, daļēji sajaucoties ar ibēriem, izveidojās ķeltu valodā runājošs etnoss ķeltibēri. | + | '''Ķelti''' jeb '''galli''' (lat. ''celtae'', sgr. ''keltoii''; no ide ''kelt'' - "cirst, skaldīt") - [[Indoeiropieši|indoeiropiešu]] valodu saimes bronzas un dzelzs laikmeta kultūras [[Cilts|cilšu]] grupa, kas [[Senie laiki|senajos laikos]] (I g.tk. 2. pusē p.m.ē. un m.ē sākumā) apdzīvoja visai plašas teritorijas Eiropā no Donavas vidusteces austrumos, Vezeras upes ziemeļrietumos, [[Kaledonija]]i rietumos, līdz Gibraltāram dienvidos. Ķeltu apdzīvoto teritoriju centrs bija Reinas upes baseinā un [[Gallija|Gallijā]]. Daļēji izspiežot un asimilējot pirms tam tur dzīvojošos [[Pikti|piktus]], ķelti bija apmetušies Lielbritānijas salās, izveidojot vairākas cilšu savienības - britus, skotus un īrus, - savukārt Ibērijas pussalā, daļēji sajaucoties ar ibēriem, izveidojās ķeltu valodā runājošs etnoss ķeltibēri. |
| − | + | Lielākajai daļai ķeltu teritoriju 300. g.p.m.ē. - 100. g. nonākot [[Senā Roma|Romas impērijas]] pakļautībā, ķeltu kultūra lielā mērā romanizējās - process turpinājās arī pēc Romas sabrukuma un ģemāņu karalistu izveidošanās Gallijā un Ibērijā, ķeltu ciltīm pamazām asimilējoties jaunatnācēju vidū. Lielbritānijā ķeltus uz perifēriju izspieda tur ieradušās ģermāņu ciltis - angļi un sakši, - daļai atkāpjoties uz Skotiju un Īriju, britiem migrējot uz Armorikas pussalu (mūsd. Bretaņas pussala) kontinentā, kur tie saglabāja savas kultūras pamatiezīmes un valodu vēl ilgi (kopš VII gs. zināmi īru rakstu valodas pieminekļi, kas sarakstīti t.s. senīru valodā, kā arī skotu valoda, ko dēvē arī par gēlu valodu). | |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 21. maijs, plkst. 10.09
Ķelti jeb galli (lat. celtae, sgr. keltoii; no ide kelt - "cirst, skaldīt") - indoeiropiešu valodu saimes bronzas un dzelzs laikmeta kultūras cilšu grupa, kas senajos laikos (I g.tk. 2. pusē p.m.ē. un m.ē sākumā) apdzīvoja visai plašas teritorijas Eiropā no Donavas vidusteces austrumos, Vezeras upes ziemeļrietumos, Kaledonijai rietumos, līdz Gibraltāram dienvidos. Ķeltu apdzīvoto teritoriju centrs bija Reinas upes baseinā un Gallijā. Daļēji izspiežot un asimilējot pirms tam tur dzīvojošos piktus, ķelti bija apmetušies Lielbritānijas salās, izveidojot vairākas cilšu savienības - britus, skotus un īrus, - savukārt Ibērijas pussalā, daļēji sajaucoties ar ibēriem, izveidojās ķeltu valodā runājošs etnoss ķeltibēri.
Lielākajai daļai ķeltu teritoriju 300. g.p.m.ē. - 100. g. nonākot Romas impērijas pakļautībā, ķeltu kultūra lielā mērā romanizējās - process turpinājās arī pēc Romas sabrukuma un ģemāņu karalistu izveidošanās Gallijā un Ibērijā, ķeltu ciltīm pamazām asimilējoties jaunatnācēju vidū. Lielbritānijā ķeltus uz perifēriju izspieda tur ieradušās ģermāņu ciltis - angļi un sakši, - daļai atkāpjoties uz Skotiju un Īriju, britiem migrējot uz Armorikas pussalu (mūsd. Bretaņas pussala) kontinentā, kur tie saglabāja savas kultūras pamatiezīmes un valodu vēl ilgi (kopš VII gs. zināmi īru rakstu valodas pieminekļi, kas sarakstīti t.s. senīru valodā, kā arī skotu valoda, ko dēvē arī par gēlu valodu).
Literatūra par šo tēmu
- Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996., 24.-25. lpp.
