Atšķirības starp "Šarons Pjērs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Pjērs Šarons''' (''Pierre Charron'', 1541.-1603.) - jurists, [[Romas Katoļu Baznīca|katoļu]] garīdznieks, filosofs, viens no sava laika redzamākajiem [[Skepticisms|skepticisma]] pārstāvjiem. | '''Pjērs Šarons''' (''Pierre Charron'', 1541.-1603.) - jurists, [[Romas Katoļu Baznīca|katoļu]] garīdznieks, filosofs, viens no sava laika redzamākajiem [[Skepticisms|skepticisma]] pārstāvjiem. | ||
| − | Dzimis 1541. gadā Parīzē, grāmatu tirgotāja ģimenē (24 brāļi un māsas). Pēc studijām Orelānas universitātē un zinātniskā grāda iegūšanas, iztiku pelnīja kā [[advokāts]]. 6 gadus pavadījis advokāta praksē, pievērsās reliģijai. Pēc teoloģijas studijām uzsāka kalpot, tika iesvētīts par garīdznieku. Guva popularitāti kā lektors un sprediķotājs, kļuva par [[Kanoniķis|kanoniķi]]. Pārcēlās uz Francijas karalistes dienvidrietumiem, kur to pie sevis uzaicināja Bazas [[bīskaps Arno (''Arnaud de Pontac''). Francijas princeses Margaritas de Valuā, Navarras karaļa Anrī laulātās draudzenes [[kapelāns]]. 1588. gadā lūdzis atļauju iestāties [[Klosteris|klosterī]], taču lūgums ticis noraidīts. Nākamajā gadā pārcēlies uz dzīvi Bordo, kur iepazinies un cieši sadraudzējies ar [[Monteņs Mišels de|Montēņu]]. 1594. gadā ar pseidonīmu "Benedikts Vailāns, svētās ticības advokāts" publicēja savu pirmo darbu "Les trois vérités" (Trīs patiesības), kurā centās pierādīt [[Protestantisms|protestantisma]] maldus un apoloģizēt tradicionālo Baznīcu, pierādīja ateistiem Dieva esamību. Grāmata guva plašu popularitāti laikabiedru vidū. 1600. gadā, tēmu turpinot autors publicēja darbu "Discours chrétiens". 1601. gadā Bordo viņš publicēja darbu "Le traité de la sagesse", kurā pievērsās morāles un ētikas jautājumiem. No skepticisma pozīcijām aktīvi aizstāvēja katolicismu kā vienu no tautas morāles balstiem, aktīvi apkaroja [[herēze]]s. Darbs izraisīja plašu polemiku un daudzu klerikāļu uzbrukumus. Šarons pats mira no sirdstriekas 1603. gadā, Parīzē sabrūkot uz ielas. | + | Dzimis 1541. gadā Parīzē, grāmatu tirgotāja ģimenē (24 brāļi un māsas). Pēc studijām Orelānas universitātē un zinātniskā grāda iegūšanas, iztiku pelnīja kā [[advokāts]]. 6 gadus pavadījis advokāta praksē, pievērsās reliģijai. Pēc teoloģijas studijām uzsāka kalpot, tika iesvētīts par garīdznieku. Guva popularitāti kā lektors un sprediķotājs, kļuva par [[Kanoniķis|kanoniķi]]. Pārcēlās uz Francijas karalistes dienvidrietumiem, kur to pie sevis uzaicināja Bazas [[bīskaps]] Arno (''Arnaud de Pontac''). Francijas princeses Margaritas de Valuā, Navarras karaļa Anrī laulātās draudzenes [[kapelāns]]. 1588. gadā lūdzis atļauju iestāties [[Klosteris|klosterī]], taču lūgums ticis noraidīts. Nākamajā gadā pārcēlies uz dzīvi Bordo, kur iepazinies un cieši sadraudzējies ar [[Monteņs Mišels de|Montēņu]]. 1594. gadā ar pseidonīmu "Benedikts Vailāns, svētās ticības advokāts" publicēja savu pirmo darbu "Les trois vérités" (Trīs patiesības), kurā centās pierādīt [[Protestantisms|protestantisma]] maldus un apoloģizēt tradicionālo Baznīcu, pierādīja ateistiem Dieva esamību. Grāmata guva plašu popularitāti laikabiedru vidū. 1600. gadā, tēmu turpinot autors publicēja darbu "Discours chrétiens". 1601. gadā Bordo viņš publicēja darbu "Le traité de la sagesse", kurā pievērsās morāles un ētikas jautājumiem. No skepticisma pozīcijām aktīvi aizstāvēja katolicismu kā vienu no tautas morāles balstiem, aktīvi apkaroja [[herēze]]s. Darbs izraisīja plašu polemiku un daudzu klerikāļu uzbrukumus. Šarons pats mira no sirdstriekas 1603. gadā, Parīzē sabrūkot uz ielas. |
Savā pasaules skatījumā tuvs Montēņa mācībai. Savus uzskatus izklāstījis darbā "Par gudrību" (''Le traité de la sagesse'', 1601.). Uzskatīja, ka nav iespējams garantēt kādas reliģijas formas absolūto patiesumu, jo reliģija nepiemīt cilvēkam no dzimšanas, bet veidojas audzināšanas un apkārtējās vides ietekmē. Primārā cilvēkā esot tikumība, tāpēc reliģija izriet no tās. Jādzīvo saskaņā ar sākotnējiem tikumības likumiem un jāturas pie tās reliģijas, kas kopīga ar pārējiem. | Savā pasaules skatījumā tuvs Montēņa mācībai. Savus uzskatus izklāstījis darbā "Par gudrību" (''Le traité de la sagesse'', 1601.). Uzskatīja, ka nav iespējams garantēt kādas reliģijas formas absolūto patiesumu, jo reliģija nepiemīt cilvēkam no dzimšanas, bet veidojas audzināšanas un apkārtējās vides ietekmē. Primārā cilvēkā esot tikumība, tāpēc reliģija izriet no tās. Jādzīvo saskaņā ar sākotnējiem tikumības likumiem un jāturas pie tās reliģijas, kas kopīga ar pārējiem. | ||
Pašreizējā versija, 2011. gada 6. aprīlis, plkst. 14.17
Pjērs Šarons (Pierre Charron, 1541.-1603.) - jurists, katoļu garīdznieks, filosofs, viens no sava laika redzamākajiem skepticisma pārstāvjiem.
Dzimis 1541. gadā Parīzē, grāmatu tirgotāja ģimenē (24 brāļi un māsas). Pēc studijām Orelānas universitātē un zinātniskā grāda iegūšanas, iztiku pelnīja kā advokāts. 6 gadus pavadījis advokāta praksē, pievērsās reliģijai. Pēc teoloģijas studijām uzsāka kalpot, tika iesvētīts par garīdznieku. Guva popularitāti kā lektors un sprediķotājs, kļuva par kanoniķi. Pārcēlās uz Francijas karalistes dienvidrietumiem, kur to pie sevis uzaicināja Bazas bīskaps Arno (Arnaud de Pontac). Francijas princeses Margaritas de Valuā, Navarras karaļa Anrī laulātās draudzenes kapelāns. 1588. gadā lūdzis atļauju iestāties klosterī, taču lūgums ticis noraidīts. Nākamajā gadā pārcēlies uz dzīvi Bordo, kur iepazinies un cieši sadraudzējies ar Montēņu. 1594. gadā ar pseidonīmu "Benedikts Vailāns, svētās ticības advokāts" publicēja savu pirmo darbu "Les trois vérités" (Trīs patiesības), kurā centās pierādīt protestantisma maldus un apoloģizēt tradicionālo Baznīcu, pierādīja ateistiem Dieva esamību. Grāmata guva plašu popularitāti laikabiedru vidū. 1600. gadā, tēmu turpinot autors publicēja darbu "Discours chrétiens". 1601. gadā Bordo viņš publicēja darbu "Le traité de la sagesse", kurā pievērsās morāles un ētikas jautājumiem. No skepticisma pozīcijām aktīvi aizstāvēja katolicismu kā vienu no tautas morāles balstiem, aktīvi apkaroja herēzes. Darbs izraisīja plašu polemiku un daudzu klerikāļu uzbrukumus. Šarons pats mira no sirdstriekas 1603. gadā, Parīzē sabrūkot uz ielas.
Savā pasaules skatījumā tuvs Montēņa mācībai. Savus uzskatus izklāstījis darbā "Par gudrību" (Le traité de la sagesse, 1601.). Uzskatīja, ka nav iespējams garantēt kādas reliģijas formas absolūto patiesumu, jo reliģija nepiemīt cilvēkam no dzimšanas, bet veidojas audzināšanas un apkārtējās vides ietekmē. Primārā cilvēkā esot tikumība, tāpēc reliģija izriet no tās. Jādzīvo saskaņā ar sākotnējiem tikumības likumiem un jāturas pie tās reliģijas, kas kopīga ar pārējiem.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 401. lpp.
- Jeffrey Zuniga. Toward a Life of Wisdom, Pierre Charron in the Light of Modern and Postmodern skepticism - University of Sto. Thomas Press: Manila, 2000
Resursi internetā par šo tēmu
- Pierre Charron // Catholic Encyclopedia
- Charron Pierre // Free Encyclopedia Articles at Questia.com Online
- Pierre Charron // 1902 Encyclopedia
- Pierre Charron // Online Encyclopedia
- Pierre Charron. Of wisdom: Three books, Volume 1
