Šautene
Šautene - indviduālais strēlnieku pulvera šaujamierocis ar garu stobru un pleca laidi. Eiropā parādās XIII gs. beigās - gludstobra ieroči, kurus pielādēja no stobra gala ar apaļām akmens vai svina lodēm. Pulvera lādiņš šāviena brīdī tika aizdedzināts ar degļa uguns liesmas vai sakarsētas (nokaitētas) dzelzs palīdzību. Lodes saglabāja nāvējošu spēku līdz 50-150 soļu distancē. XVI gs. vidū šautenes bija iekļautas praktiski visu Eiropas armiju bruņojumā. Sākumā tās bija arkebūzas, vaļņu bises un fuzejas. 1521. gadā parādījās jauns strēlnieku ierocis ar krama uzsitējmehānismu (šaušanas mehānismu) - muskete. Pirmie vītņustobra ieroči parādās XVII gs. otrajā pusē, taču tika lietoti tikai medībās. Masveidīgi vītņstobra šautenes sāka ražot un lietot XVIII gs. Rietumeiropā, un tās jau spēja raidīt lodi līdz 1000 soļu attālumā. Šautenes tika nemitīgi tehniski pilnveidotas, samazinot kalibru un uzlabojot pielādēšanu: XVIII gs. beigās tika izgudrota patrona un aizslēga sistēmas ierocis ar krama uzsites mehānismu, šos ieročus varēja pielādēt arī no stobra resgaļa (kas ļāva stobram pievienot arī bajoneti tuvcīņai). XIX gs. pirmajā pusē parādījās pistonu un kapseļu šautenes ar vienkāršām aizslēga sistēmām. Divvītņu stobru sistēmās sāka izmantot masīvākas iegarenas lodes ar lielāku caursites spēju un lidojuma tālumu. XIX gs. otrajā pusē parādījās arādījās Kērtisa, Plesnera, Vinčestera, Maksima, Manlihera, Freda, Fjodorova un citu konstruktoru daudzlādiņu automātiskās šautenes, ar kurām bija samērā grūti rīkoties, un līdz Pirmajam pasaules karam nevienas valsts armijas bruņojumā tās netika pieņemtas. Ar ar beļģu šauteni Mauser M1889 un tās kopijām citu valstu armijās pārstāja izmantot dūmu pulveri. Šautene kā kājnieku pamatierocis saglabājās līdz pat II Pasaules karam, kad ieroču konstruktoriem izdevās apvienot šauteņu un mašīnpistoļu labās īpašības, lai, palielinot ieroča šaušanas distanci līdz 400-600 m, saglabātos pietiekama precizitāte un šaušanas temps: 1941. gadā ASV parādījās Garanda konstrukcijas automātiskā karabīne, bet Vācijā 1943. gadā Hugo Šmeisera MP-43 un Rūdolfa Amslera 7,92 mm kalibra triecienšautene StG-44 (Sturmgewehr-44); Padomju armijas bruņojumā 1947. gadā pieņēma Mihaila Kalašņikova triecienšauteni AK-47 un 1949. gadā Sergeja Simonova karabīni SKS. Līdz ar triecienšauteņu masveida ieviešanu, šautenes pazuda no armiju bruņojuma.
