Atšķirības starp "Abubacers" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Ibn Tufeils''', pilnā vārdā '''Abū Bekrs Muhamads Ibn Abd Al-Maliks Ibn Tufeils''' jeb '''Abubacers''' (lat. ''Abubacer'', ~1110.-1185.) - filosofs ([[Magriba]]s [[Peripatētiķi|falsafu]] skolas pārstāvis), dabaszinātnieks, ārsts.
+
'''Ibn Tufeils''', pilnā vārdā '''Abū Bekrs Muhamads ibn Abd al-Maliks ibn Muhamads ibn Tufeils al-Kaisi al-Andalūzi''' jeb '''Abubacers''' (أبو بكر محمد بن عبد الملك بن محمد بن طفيل القيسي الأندلسي ''Abu Bakr Muhammad ibn Abd al-Malik ibn Muhammad ibn Tufail al-Qaisi al-Andalusi'', lat. ''Abubacer Aben Tofail', ~1110.-1185.) - filosofs ([[Magriba]]s [[Peripatētiķi|falsafu]] skolas pārstāvis), dabaszinātnieks, ārsts, valstsvīrs.
  
 
Dzimis ap 1110. gadu Vadi-Ašā pie Kadisas ([[Granādas emirāts]]). Brieduma gados bija ārsts, tad Granādas [[emīrs|emīra]], velāk Tanžeras emīra Abu Saīda sekretārs. 1154. gadā kļuva par Almohadovu galma [[Vezīrs|vezīru]], vienlaikus būdams [[Kalifs|kalifa]] Abu Jakuba Jusufa al Mansura (1163.-1184.) privātārsts. Kā ievērojams prātnieks un politiķis, pazinās ar vairumu tā laika [[Andalūzija]]s zinātnieku. Ap 1169. gadu iepazinās ar [[Averoess|Ibn Rušdiju]], ar kuru izveidojās cieša draudzība un sadarbība. Miris Marakešā 1185. gadā.
 
Dzimis ap 1110. gadu Vadi-Ašā pie Kadisas ([[Granādas emirāts]]). Brieduma gados bija ārsts, tad Granādas [[emīrs|emīra]], velāk Tanžeras emīra Abu Saīda sekretārs. 1154. gadā kļuva par Almohadovu galma [[Vezīrs|vezīru]], vienlaikus būdams [[Kalifs|kalifa]] Abu Jakuba Jusufa al Mansura (1163.-1184.) privātārsts. Kā ievērojams prātnieks un politiķis, pazinās ar vairumu tā laika [[Andalūzija]]s zinātnieku. Ap 1169. gadu iepazinās ar [[Averoess|Ibn Rušdiju]], ar kuru izveidojās cieša draudzība un sadarbība. Miris Marakešā 1185. gadā.

Versija, kas saglabāta 2009. gada 6. novembris, plkst. 12.19

Ibn Tufeils, pilnā vārdā Abū Bekrs Muhamads ibn Abd al-Maliks ibn Muhamads ibn Tufeils al-Kaisi al-Andalūzi jeb Abubacers (أبو بكر محمد بن عبد الملك بن محمد بن طفيل القيسي الأندلسي Abu Bakr Muhammad ibn Abd al-Malik ibn Muhammad ibn Tufail al-Qaisi al-Andalusi, lat. Abubacer Aben Tofail', ~1110.-1185.) - filosofs (Magribas falsafu skolas pārstāvis), dabaszinātnieks, ārsts, valstsvīrs.

Dzimis ap 1110. gadu Vadi-Ašā pie Kadisas (Granādas emirāts). Brieduma gados bija ārsts, tad Granādas emīra, velāk Tanžeras emīra Abu Saīda sekretārs. 1154. gadā kļuva par Almohadovu galma vezīru, vienlaikus būdams kalifa Abu Jakuba Jusufa al Mansura (1163.-1184.) privātārsts. Kā ievērojams prātnieks un politiķis, pazinās ar vairumu tā laika Andalūzijas zinātnieku. Ap 1169. gadu iepazinās ar Ibn Rušdiju, ar kuru izveidojās cieša draudzība un sadarbība. Miris Marakešā 1185. gadā.

Savā pasaules skatījumā ļoti iespaidojies no Avicennas. Kā tas bija raksturīgi viduslaiku arābu kultūrai, Ibn Tufeils bija izteikti vispusīgs domātājs: viņš interesējās gan par medicīnu, gan matemātiku. astronomiju, dzeju u.tt. Sarakstījis divus nopietnus traktātus par medicīnu. Savos komentāros Aristotela "Meteoroloģijai" Ibn Rušdijs min, ka Ibn Tufeils sarakstījis ievērojamu darbu par "pasaules apdzīvotajiem un neapdzīvaotajiem apgabaliem", bet komentārā Aristotela "Metafizikai" ļoti slavē par Tufeila oriģinālo skatījumu "debesu ķermeņu uzbūves un kustības jautājumos". Arī Al Bitraudži piemin, ka Ibn Tufeils izveidojis pats savu kosmoloģijas teoriju, kas "brīva no kļūdām" un piedāvā no Ptolemeja kardināli atšķirīgu pieeju. Taču vislielāko interesi Tufeils juta par filosofiju, īpaši pievēršoties izziņas procesam. Turpināja Al Kindi iezīmēto pozīciju, kas liek filosofam nošķirties no pārējās sabiedrības, kurai nav lemts iepazīt izziņas prieku un pietuvoties patiesām zināšanām. Vienīgais viņa darbs, kas saglabājies līdz mūsu dienām, ir "Haijī, Jakzana dēls" (pilns nosaukums: "Traktāts "Haijī, Jakzana dēls" par austrumu gudrību noslēpumiem, kurus no esības graudiem nošķīris savos izteikumos filosofu tēvs imams Abū Alī ibn Sina, zinošā domātāja Abū Bekra Ibn Tufeila pierakstīts"), ārkārtīgi populārs laikabiedru vidu un kopš XVII gs. tulkots gandrīz visās Eiropas valodās.

Literatūra par šo tēmu

  • Ибн-Туфейль. Повесть о Хайе, сыне Якзана. - Книга: Москва, 1988
  • Ибн-Туфейль. Роман о Хайе, сыне Якзана. // Избранные произведения мыслителей стран Ближнего и Среднего Востока. - Москва, 1961
  • Игнатенко А.А. Ибн-Туфейль: Робинзонада разума. // Игнатенко А.А. В поисках счастья. - Москва, 1989

Resursi internetā par šo tēmu