Atšķirības starp "Alberts Lielais" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Alberts fon Bolšteds''', saukts '''Sv. Alberts Lielais''' (lat. ''Sanctus Albertus Magnus'', arī ''Albertus Teutonicus''; vāc. ''Albert Graf von Bollstädt'', ~1193./1206.-1280.) - [[Dominikāņu ordenis|dominikānis]], izcils viduslaiku teologs, filosofs, dabaszinātnieks. Dzimis ap 1206. gadu Lavingenā pie Donavas, | + | '''Alberts fon Bolšteds''', saukts '''Sv. Alberts Lielais''' (lat. ''Sanctus Albertus Magnus'', arī ''Albertus Teutonicus''; vāc. ''Albert Graf von Bollstädt'', ~1193./1206.-1280.) - [[Dominikāņu ordenis|dominikānis]], izcils viduslaiku teologs, filosofs, dabaszinātnieks. Dzimis ap 1206. gadu Lavingenā pie Donavas, Bavārijā, Bolštatas grāfa Markvarda (''Markward von Lauingen'') dēls. Mācījies Padujas universitātē, 18 gadu vecumā iestājies dominikāņu [[Klosteris|klosterī]]. Galvenais viņa audzinātājs ir Saksijas Džordano, kurš Albertu aizsūta uz [[Noviciāts|noviciātu]], lai viņš tur iegūtu garīgo formāciju kā teologs. 1228. gadā Alberts kļuva lektors Ķelnes konventā. No 1242. līdz 1243. gadam studēja Parīzes Universitātē, kur ieguva teoloģijas doktora grādu. Kļuva tur par katedras vadītāju uz trīs gadiem. Ķelnē 1248. gadā veidoja vispārējo studiju virzienu (''Studium generale''), kuru vadīšana tika uzticēta Albertam. 1254. gadā iecelts par Ordeņa [[Provinciāls|provinciālu]] Teitonijas provincē. Ap 1255. gadu bijis iebraucis arī Rīgā.<ref>[http://www.lvzs.lv/lat/plzk_materiali/stradins_ref_zinatneRiga800.htm Alberta Lielā viesošanos Rīgā 1255. gadā piemin Jānis Stradiņš Otrā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa plenārsēdē Rīgā 2001. gada 14. augustā.]</ref> 1260. gadā viņš kļuva par Ratisbornas [[Bīskaps|bīskapu]], taču pēc diviem gadiem demisionēja, jo amata pienākumi kavēja nodarboties ar zinātni. No 1262. līdz 1263. gadam uzturējās Itālijā, pāvestu kūrijā Viterbo. 1263. gadā dodas uz Vāciju Urbāna IV uzdevumā sludināt krusta karu. Apbraukāja galvenās Vācijas pilsētas: Virtburgu, Ķelni, Strasbūru. No 1269. gada dzīvoja Ķelnē. 1277. gadā devās uz Parīzi, lai aizstāvētu [[Akvīnas Toms|Akvīnas Tomu]], kurš tika apsūdzēts heterodoksijā (no Baznīcas atšķirīgas mācības sludināšanā). Mira 1280. gada 15. novembrī savā Svētā Krusta klostera cellē. Viņa ievērojamākie darbi ir "Dieva radītā apkopojums" (''Summa de creaturis''), "Teoloģijas apkopojums" (''Summa theologiae'', ko viņš tā arī nepabeidza - to izdarīja Akvīnas Toms), [[Aristotelis|Aristoteļa]] darbu komentāri, astronomijai veltītie traktāti "Par debesīm un zemi" (''De coelo et mundo'') un "Astronomiskais spogulis" (''Speculum astronomicum'') u.c., kā arī virkne dabaszinātnēm, fizikai, mehānikai un ķīmijai veltītu darbu, piemēram, "Par augu valsti" (''De vegetabilibus libri septem''), "par metāliem un minerāliem" (''De rebus metallicis et mineralibus'') u.c. [[Beatifikācija|Beatificēts]] 1622. gadā, bet 1931. gada 16. decembrī [[Kanonizācija|kanonizēts]] (svinamā diena – 15. novembrī.). |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 23. janvāris, plkst. 12.47
Alberts fon Bolšteds, saukts Sv. Alberts Lielais (lat. Sanctus Albertus Magnus, arī Albertus Teutonicus; vāc. Albert Graf von Bollstädt, ~1193./1206.-1280.) - dominikānis, izcils viduslaiku teologs, filosofs, dabaszinātnieks. Dzimis ap 1206. gadu Lavingenā pie Donavas, Bavārijā, Bolštatas grāfa Markvarda (Markward von Lauingen) dēls. Mācījies Padujas universitātē, 18 gadu vecumā iestājies dominikāņu klosterī. Galvenais viņa audzinātājs ir Saksijas Džordano, kurš Albertu aizsūta uz noviciātu, lai viņš tur iegūtu garīgo formāciju kā teologs. 1228. gadā Alberts kļuva lektors Ķelnes konventā. No 1242. līdz 1243. gadam studēja Parīzes Universitātē, kur ieguva teoloģijas doktora grādu. Kļuva tur par katedras vadītāju uz trīs gadiem. Ķelnē 1248. gadā veidoja vispārējo studiju virzienu (Studium generale), kuru vadīšana tika uzticēta Albertam. 1254. gadā iecelts par Ordeņa provinciālu Teitonijas provincē. Ap 1255. gadu bijis iebraucis arī Rīgā.[1] 1260. gadā viņš kļuva par Ratisbornas bīskapu, taču pēc diviem gadiem demisionēja, jo amata pienākumi kavēja nodarboties ar zinātni. No 1262. līdz 1263. gadam uzturējās Itālijā, pāvestu kūrijā Viterbo. 1263. gadā dodas uz Vāciju Urbāna IV uzdevumā sludināt krusta karu. Apbraukāja galvenās Vācijas pilsētas: Virtburgu, Ķelni, Strasbūru. No 1269. gada dzīvoja Ķelnē. 1277. gadā devās uz Parīzi, lai aizstāvētu Akvīnas Tomu, kurš tika apsūdzēts heterodoksijā (no Baznīcas atšķirīgas mācības sludināšanā). Mira 1280. gada 15. novembrī savā Svētā Krusta klostera cellē. Viņa ievērojamākie darbi ir "Dieva radītā apkopojums" (Summa de creaturis), "Teoloģijas apkopojums" (Summa theologiae, ko viņš tā arī nepabeidza - to izdarīja Akvīnas Toms), Aristoteļa darbu komentāri, astronomijai veltītie traktāti "Par debesīm un zemi" (De coelo et mundo) un "Astronomiskais spogulis" (Speculum astronomicum) u.c., kā arī virkne dabaszinātnēm, fizikai, mehānikai un ķīmijai veltītu darbu, piemēram, "Par augu valsti" (De vegetabilibus libri septem), "par metāliem un minerāliem" (De rebus metallicis et mineralibus) u.c. Beatificēts 1622. gadā, bet 1931. gada 16. decembrī kanonizēts (svinamā diena – 15. novembrī.).
Atsauces un paskaidrojumi
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 12. lpp.
- Pr. St. Mozga. Svēto dzīve. - Dzimtenes Balss apgāds, 1963.
