Atšķirības starp "Aleksandrs Ņevskis" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Aleksandrs Ņevskis''' jeb '''Ņevas Aleksandrs''' (kr. ''Александр Ярославич Невский'', ~1220-14.11.1263.) – [[Vladimiras kņaziste|Vladimiras]] [[lielkņazs]] (no 1252. gada). Visai veiksmīgs politiķis, prasmīgi balansējis starp savām un savu [[Sizerens|sizerenu]] – [[Zelta orda]]s [[Hans|hanu]] interesēm. Ievērojami nostiprināja lielkņaza statusa autoritāti un varu.
+
'''Aleksandrs Ņevskis''' jeb '''Ņevas Aleksandrs''' (kr. ''Александр Ярославич Невский'', ~1220-1263.) – [[Vladimiras kņaziste|Vladimiras]] [[lielkņazs]] (no 1252. gada). Visai veiksmīgs politiķis, prasmīgi balansējis starp savām un savu [[Sizerens|sizerenu]] – [[Zelta orda]]s [[Hans|hanu]] interesēm. Ievērojami nostiprināja lielkņaza statusa autoritāti un varu.
  
[[Perejaslavas kņaziste|Perejaslavas]] [[Kņazs|kņaza]] (vēlāk Kijevas un Vladimiras lielkņaza) Jaroslava otrais dēls. 1236. gadā, kad Jaroslavs kļuva par Kijevas liekņazu, Aleksandrs jau bija pietiekami pieaudzis, lai uzņemtos varu un tās pienākumus, esot tēva pārstāvis un vietējās karadraudzes vadītājs [[Novgorodas pilsētrepublika|Novgorodā]]. 1239. gadā apprecējās ar [[Polockas kņaziste|Polockas]] kņaza Brjačislava meitu Aleksandru, nākamajā gadā piedzima dēls Vasilijs. 1240. gadā Ņevas upes grīvā veiksmīgi negaidot pārsteidzis zviedru sirotāju floti un tos sakāvis, tā iegūstot iesauku "Ņevskis", taču tā paša gada ziemā novgorodieši viņu izraidīja. Taču 1241. gadā, kad Novgoroda ieslīga militārā konfliktā ar [[Vācu ordenis|Vācu ordeni]], [[veče]] vērsās pie lielkņaza pēc palīdzības – tas nosūtīja turp atkal Aleksandru. 1242. gadā tam izdevās gūt vairākas uzvaras robežsadursmēs pie Pleskavas un uz Peipusa ezera (t.s. [[Ledus kauja]]), panākot miera izlīgumu. 1245. gadā visai veiksmīgi vadīja novgorodiešu karavīrus sadursmēs ar [[Lietuvas lielkņaziste]]s spēkiem pie Žižickas ezera un Usvjatas. Pēc tēva nāves 1247. gadā devās uz [[Mongoļu impērija]]s galvaspilsētu Karakorumu, lai no lielā hana rokām saņemt [[Jarliks|jarliku]] valdījumam. Hana Gujuka nāve aizkavēja mantojuma lietas, taču galu galā Aleksandru apstiprināja par Kijevas lielkņazu, bet tā brāli Andreju - par Vladimiras lielkņazu (tā kā Kijeva bija nopostīta un zaudējusi savu nozīmi, Aleksandrs atgriezās Novgorodā). 1251. gadā noregulēja robežattiecības ar Norvēģijas karali Hakonu IV Veco, kas nodrošināja Aleksandra valdījumu ziemeļrietumu robežu stabilitāti. 1251. gadā Aleksandrs atkal devās uz Karakorumu lūgt palīdzību pret brāli, ko 1252. gadā sakāva un padzina no Vladimiras, par kuras lielkņazu nu ar hana atbalstu kļuva Aleksandrs.
+
[[Perejaslavas kņaziste|Perejaslavas]] [[Kņazs|kņaza]] (vēlāk Kijevas un Vladimiras lielkņaza) Jaroslava otrais dēls. 1236. gadā, kad Jaroslavs kļuva par Kijevas liekņazu, Aleksandrs jau bija pietiekami pieaudzis, lai uzņemtos varu un tās pienākumus, esot tēva pārstāvis un vietējās karadraudzes vadītājs [[Novgorodas pilsētrepublika|Novgorodā]]. 1239. gadā apprecējās ar [[Polockas kņaziste|Polockas]] kņaza Brjačislava meitu Aleksandru, nākamajā gadā piedzima dēls Vasilijs. 1240. gadā Ņevas upes grīvā veiksmīgi negaidot pārsteidzis zviedru sirotāju floti un tos sakāvis, tā iegūstot iesauku "Ņevskis", taču tā paša gada ziemā novgorodieši viņu izraidīja. Taču 1241. gadā, kad Novgoroda ieslīga militārā konfliktā ar [[Vācu ordenis|Vācu ordeni]], [[veče]] vērsās pie lielkņaza pēc palīdzības – tas nosūtīja turp atkal Aleksandru. 1242. gadā tam izdevās gūt vairākas uzvaras robežsadursmēs pie Pleskavas un uz Peipusa ezera (t.s. [[Ledus kauja]]), panākot miera izlīgumu. 1245. gadā visai veiksmīgi vadīja novgorodiešu karavīrus sadursmēs ar [[Lietuvas lielkņaziste]]s spēkiem pie Žižickas ezera un Usvjatas. Pēc tēva nāves 1247. gadā devās uz [[Mongoļu impērija]]s galvaspilsētu Karakorumu, lai no lielā hana rokām saņemt [[Jarliks|jarliku]] valdījumam. Hana Gujuka nāve aizkavēja mantojuma lietas, taču galu galā Aleksandru apstiprināja par Kijevas lielkņazu, bet tā brāli Andreju - par Vladimiras lielkņazu (tā kā Kijeva bija nopostīta un zaudējusi savu nozīmi, Aleksandrs atgriezās Novgorodā). 1251. gadā noregulēja robežattiecības ar Norvēģijas karali Hakonu IV Veco, kas nodrošināja Aleksandra valdījumu ziemeļrietumu robežu stabilitāti. 1251. gadā Aleksandrs atkal devās uz Karakorumu lūgt palīdzību pret brāli, ko 1252. gadā sakāva un padzina no Vladimiras, par kuras lielkņazu nu ar hana atbalstu kļuva Aleksandrs. Tā vara jau bija tik liela, ka kad 1257. gadā Novgoroda atteicās pakļauties Mongoļu impērijas tautas skaitīšanai, Aleksandrs ar varu piespieda tos pakļauties, sodot nepaklausīgos. 1262. gadā Aleksandram nācās doties uz Zelta ordu pie hana Berkes atskaitīties par dumpi Vladimirā, Suzdaļā, Rostovā, Perejaslavļā un Jaroslavļā, kur tika nogalināti [[Nodokļu atpircējs|nodokļu atpircēji]]. Kaut brauciens bija veiksmīgs un konfliktu izdevās nokārtot mierīgā ceļā, ceļojums iedragāja Aleksandra veselību. Atgriezies, tas ar steigu pieņēma [[Mūks|mūka]] [[Shima|shimu]] un garīgo vārdu Aleksijs. Miris 1263. gada 14. novembrī.
 +
 
 +
Četri dēli:
 +
* Vasilijs (~1240-1271), Novgorodas kņazs (1252-1257);
 +
* Dmitrijs (1250-1294), Novgorodas kņazs (1260-1263); Perejaslavļas kņazs, Vladimiras lielkņazs (1276-1281 un 1283-1293);
 +
* Andrejs (~1255-1304), Kostromas kņazs (1276-1293 un 1296-1304), Vladimiras liekņazs (1281-1284 un 1292-1304), Novgorodas kņazs (1281-1285 un 1292-1304), Gorodeckas kņazs (1264-1304);
 +
* Daniils (1261-1303) - pirmais Maskavas kņazs (1263-1303).
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====

Versija, kas saglabāta 2016. gada 1. maijs, plkst. 17.57

Aleksandrs Ņevskis jeb Ņevas Aleksandrs (kr. Александр Ярославич Невский, ~1220-1263.) – Vladimiras lielkņazs (no 1252. gada). Visai veiksmīgs politiķis, prasmīgi balansējis starp savām un savu sizerenuZelta ordas hanu interesēm. Ievērojami nostiprināja lielkņaza statusa autoritāti un varu.

Perejaslavas kņaza (vēlāk Kijevas un Vladimiras lielkņaza) Jaroslava otrais dēls. 1236. gadā, kad Jaroslavs kļuva par Kijevas liekņazu, Aleksandrs jau bija pietiekami pieaudzis, lai uzņemtos varu un tās pienākumus, esot tēva pārstāvis un vietējās karadraudzes vadītājs Novgorodā. 1239. gadā apprecējās ar Polockas kņaza Brjačislava meitu Aleksandru, nākamajā gadā piedzima dēls Vasilijs. 1240. gadā Ņevas upes grīvā veiksmīgi negaidot pārsteidzis zviedru sirotāju floti un tos sakāvis, tā iegūstot iesauku "Ņevskis", taču tā paša gada ziemā novgorodieši viņu izraidīja. Taču 1241. gadā, kad Novgoroda ieslīga militārā konfliktā ar Vācu ordeni, veče vērsās pie lielkņaza pēc palīdzības – tas nosūtīja turp atkal Aleksandru. 1242. gadā tam izdevās gūt vairākas uzvaras robežsadursmēs pie Pleskavas un uz Peipusa ezera (t.s. Ledus kauja), panākot miera izlīgumu. 1245. gadā visai veiksmīgi vadīja novgorodiešu karavīrus sadursmēs ar Lietuvas lielkņazistes spēkiem pie Žižickas ezera un Usvjatas. Pēc tēva nāves 1247. gadā devās uz Mongoļu impērijas galvaspilsētu Karakorumu, lai no lielā hana rokām saņemt jarliku valdījumam. Hana Gujuka nāve aizkavēja mantojuma lietas, taču galu galā Aleksandru apstiprināja par Kijevas lielkņazu, bet tā brāli Andreju - par Vladimiras lielkņazu (tā kā Kijeva bija nopostīta un zaudējusi savu nozīmi, Aleksandrs atgriezās Novgorodā). 1251. gadā noregulēja robežattiecības ar Norvēģijas karali Hakonu IV Veco, kas nodrošināja Aleksandra valdījumu ziemeļrietumu robežu stabilitāti. 1251. gadā Aleksandrs atkal devās uz Karakorumu lūgt palīdzību pret brāli, ko 1252. gadā sakāva un padzina no Vladimiras, par kuras lielkņazu nu ar hana atbalstu kļuva Aleksandrs. Tā vara jau bija tik liela, ka kad 1257. gadā Novgoroda atteicās pakļauties Mongoļu impērijas tautas skaitīšanai, Aleksandrs ar varu piespieda tos pakļauties, sodot nepaklausīgos. 1262. gadā Aleksandram nācās doties uz Zelta ordu pie hana Berkes atskaitīties par dumpi Vladimirā, Suzdaļā, Rostovā, Perejaslavļā un Jaroslavļā, kur tika nogalināti nodokļu atpircēji. Kaut brauciens bija veiksmīgs un konfliktu izdevās nokārtot mierīgā ceļā, ceļojums iedragāja Aleksandra veselību. Atgriezies, tas ar steigu pieņēma mūka shimu un garīgo vārdu Aleksijs. Miris 1263. gada 14. novembrī.

Četri dēli:

* Vasilijs (~1240-1271), Novgorodas kņazs (1252-1257);
  • Dmitrijs (1250-1294), Novgorodas kņazs (1260-1263); Perejaslavļas kņazs, Vladimiras lielkņazs (1276-1281 un 1283-1293);
  • Andrejs (~1255-1304), Kostromas kņazs (1276-1293 un 1296-1304), Vladimiras liekņazs (1281-1284 un 1292-1304), Novgorodas kņazs (1281-1285 un 1292-1304), Gorodeckas kņazs (1264-1304);
  • Daniils (1261-1303) - pirmais Maskavas kņazs (1263-1303).

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 150. lpp.