Alfonss VII

Alfonss VIIs (sp. Alfonso VII de León, an. Alfonso VII of León and Castile, vc. Alfons VII., der Kaiser, kr. Альфонсо VII Император; 1104-1157) saukts par imperatoru (el Emperador) – Galisijas (no 1111), Leonas (no 1126) un Kastīlijas (no 1127) karalis.

Karalienes Urakas (Urraca de Castilla, 1081-1126) un grāfa Burgundijas Raimunda (Raymond de Bourgogne, 1070-1107) dēls. Pēc tēva nāves kļuva par Gaisijas grāfu, taču zaudēja tiesības uz Leonas un Kastīlijas troni, kad māte apprecējās otru reizi ar Aragonas karali Alfonsu I, Karotāju (Alfonso el Batallador, 1073-1134). 1111. gadā sākās sacelšanās ar saukli aizstāvēt infanta tiesības uz troni, sacelšanās vadoņi Santjago de Kompostelā (Santiago de Compostela) kronēja Alfonsu par Galisijas karali. 1126. gadā, tūdaļ pēc mātes nāves Alfonss ieradās Leonā, kur kronējās par Leonas karali, bet 1127. gadā noslēdza mieru ar Aragonu. 1128. gadā apprecējās ar Berengelu, Barselonas grāfa Ramona Berengera (Ramón Berenguer III el Grande, 1082-1131) meitu. 1134. gadā, pēc Aragonas karaļa nāves Alfonss izvirzīja pretemzijas uz Aragonas troni. To viņš nedabūja, taču iekaroja cvisai plašas zemes līdz Ebro upei, t.sk. Saragosas pilsētu, savukārt jaunais Navarras karalis Garsija (García el Restaurador, ?-1150) atzina sevi par Alfonsa vasali. 1135. gada 26 maijā Alvonss VII, lai paaugstinātu savu statusu, Leonas katedrālē kronējās par visas Spānijas imperatoru (Imperator totius Hispaniae). 1143. gadā sevi par Alfonsa VII vasali atzina Portugāles Alfonss I Lielais (pēc tam, kad Alvonss VII bija atzinis tā tiesības uz karaļa titulu un troni).

Veiksmīgi piedalījās Rekonkistā, pakļāva Aragonu, Navarru un plašas zemes mūsdienu Francijas pierobežā.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 154. lpp.