Atšķirības starp "Animisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Animisms''' (no lat. ''anima'' - "gars, dvēsele") - priekšstati, ka apkārtējās vides objektiem (upēm, strautiem, kokiem, akmeņiem, dzīvniekiem utt.) katram piemīt savs individuāls gars, dvēsele, kuru ar upuriem un lugšanām var noskaņot sev draudzīgi. Animistiskie priekšstati radušies un raksturīgi [[Pirmatnējā sabiedrība|pirmatnējai sabiedrībai]], lai gan sastopami arī vēlākās sabiedrības attīstības fāzēs. Pirmais terminu "animisms" sāka lietot [[Štāls Georgs Ernsts|Georgs Ernsts Štāls]] (''Georg Ernst Stahl'') 1708. gadā savā darbā "Theoria medica". Zinātniskajā literatūrā termins iegājās, pateicoties [[Teilors Eduards Bernets|E.B.Teiloram]] (''Sir Edward Burnett Tylor''), kurš savā darbā ''Primitive Culture'' ar šo jēdzienu sāka apzīmēt t.s. "primitīvo kultūru" reliģiskos priekšstatus. Etnologs K. Veile (''Karl Weule'') raksta <ref>Karl Weule. Leitfaden der Völkerkunde. - Leipzig, 1912, S. 133.-I34. - [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas//ievads02.htm Citēts no: Pasaku izcelšanās]</ref>: "Teilora mācība par animismu ir pārvaldījusi salīdzināmo ticības zinātni veselu cilvāka mūžu. Kad nu vēl tika atzīts, ka arī fetišisms ir patiesībā tikai animisms, jo ar akmeni trāpītam mežonim šis akmens tomēr šķiet kā kādas stiprākas varas mājoklis, tad tas tika atzīts nevien par vecāko un vienkāršāko, bet arī par visvairāk izplatīto cilvēka ticības veidu. Attiecībā uz šo pēdējo īpašību šī mācība arī vēl tagad, tiek pilnīgi atzīta . . Bet no jaunā gadu simteņa sākuma arvien vairojas balsis, ka animisms neesot pirmais reliģijas pamats, bet ka apakš viņa vēl stāvot kautkas cits, vecāks un no viņa šķirams."
+
'''Animisms''' (no lat. ''anima'' - "gars, dvēsele") - priekšstati, ka apkārtējās vides objektiem (upēm, strautiem, kokiem, akmeņiem, dzīvniekiem utt.) katram piemīt savs individuāls gars, dvēsele, kuru ar upuriem un lugšanām var noskaņot sev draudzīgi. Animistiskie priekšstati radušies un raksturīgi [[Pirmatnējā sabiedrība|pirmatnējai sabiedrībai]], lai gan sastopami arī vēlākās sabiedrības attīstības fāzēs. Metafiziskā nozīmē ''animisms'' ir pasaules uzskats, saskaņā ar kuru dzīvības pamatprincips ir "dvēsele". To sastopam gan [[Antīkā filosofija|antīkajā filosofijā]], gan [[Renesanse]]s laikā dzimušajā idejā par "pasaules dvēseli". Sengrieķu natūrfilosofijas aizsācējs [[Taless no Milētas|Taless]] domāja, ka visi ķermeņi, kuriem liek kustēties kāds iekšējs spēks, apveltīti ar dvēseli - "viss ir dievu piepildīts". [[Senā Roma|Senajā Romā]] [[Lukrēcijs Tits Kārs|Lukrēcijs]] par ''animus'' dēvēja neizmērojami sīkas matērijas daļiņas, kas izstaro no visu materiālo priekšmetu virsmām, iedarbojoties uz maņu orgāniem un radot sajūtas. Dvēsele kā matērijas paveids, pēc viņa domām, ir aktīva, darbīga un spējīga pakļaut un vadīt ķermeni. Pašu terminu "animisms" pirmais sāka lietot [[Štāls Georgs Ernsts|Georgs Ernsts Štāls]] (''Georg Ernst Stahl'') 1708. gadā savā darbā "Theoria medica", līdzīgi antīkajiem autoriem, turpinot dvēseles kā ķermeņa dzinējspēka tēmu. Zinātniskajā literatūrā, etnogrāfijā termins iegājās, pateicoties [[Teilors Eduards Bernets|E.B.Teiloram]] (''Sir Edward Burnett Tylor''), kurš savā darbā ''Primitive Culture'' ar šo jēdzienu sāka apzīmēt pirmatnējos reliģiskos priekšstatus par apdvēseļoto pasauli, kurus radījis "mežonis filosofs", pārdomājot sapņu, nāves u.tml. fenomenu cēloņus. Bunds definē ''animismu'' kā metafizisku skatījumu, kura pamatā ir priekšstati par nepārtrauktu un atgriezenisku saikni starp psihi un visām dzīves izpausmēm, tādējādi par dzīvības pamatu uzskatot dvēseli.
 
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 
 
 
{{atsauces}}
 
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. februāris, plkst. 11.25

Animisms (no lat. anima - "gars, dvēsele") - priekšstati, ka apkārtējās vides objektiem (upēm, strautiem, kokiem, akmeņiem, dzīvniekiem utt.) katram piemīt savs individuāls gars, dvēsele, kuru ar upuriem un lugšanām var noskaņot sev draudzīgi. Animistiskie priekšstati radušies un raksturīgi pirmatnējai sabiedrībai, lai gan sastopami arī vēlākās sabiedrības attīstības fāzēs. Metafiziskā nozīmē animisms ir pasaules uzskats, saskaņā ar kuru dzīvības pamatprincips ir "dvēsele". To sastopam gan antīkajā filosofijā, gan Renesanses laikā dzimušajā idejā par "pasaules dvēseli". Sengrieķu natūrfilosofijas aizsācējs Taless domāja, ka visi ķermeņi, kuriem liek kustēties kāds iekšējs spēks, apveltīti ar dvēseli - "viss ir dievu piepildīts". Senajā Romā Lukrēcijs par animus dēvēja neizmērojami sīkas matērijas daļiņas, kas izstaro no visu materiālo priekšmetu virsmām, iedarbojoties uz maņu orgāniem un radot sajūtas. Dvēsele kā matērijas paveids, pēc viņa domām, ir aktīva, darbīga un spējīga pakļaut un vadīt ķermeni. Pašu terminu "animisms" pirmais sāka lietot Georgs Ernsts Štāls (Georg Ernst Stahl) 1708. gadā savā darbā "Theoria medica", līdzīgi antīkajiem autoriem, turpinot dvēseles kā ķermeņa dzinējspēka tēmu. Zinātniskajā literatūrā, etnogrāfijā termins iegājās, pateicoties E.B.Teiloram (Sir Edward Burnett Tylor), kurš savā darbā Primitive Culture ar šo jēdzienu sāka apzīmēt pirmatnējos reliģiskos priekšstatus par apdvēseļoto pasauli, kurus radījis "mežonis filosofs", pārdomājot sapņu, nāves u.tml. fenomenu cēloņus. Bunds definē animismu kā metafizisku skatījumu, kura pamatā ir priekšstati par nepārtrauktu un atgriezenisku saikni starp psihi un visām dzīves izpausmēm, tādējādi par dzīvības pamatu uzskatot dvēseli.

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 16. lpp.

  • Freud S. Totem and Taboo: Some Points of Agreement between the Mental Lives of Savages and Neurotics. / trans. Strachey. - W. W. Norton & Company, New York:, 1950, ISBN 0-393-00143-1
  • Higginbotham Joyce. Paganism: An Introduction to Earth- Centered Religions. - Llewellyn, 2002
  • Human and Cultural Geography. / Shelley Fred M. and Audrey E. Clarke, eds. - Wm. C. Brown Publishers, Dubuque, Iowa, 1994
  • Magic, Witchcraft, and Religion: An Anthropological Study of the Supernatural. / Lehmann Arthur C. and James E. Myers, eds. - Mayfield Publishing Company, Mountain View, California, 1993
  • Harvey Graham. Animism: Respecting the Living World - Hurst & Co, London; Columbia University Press, New York; Wakefield Press, Adelaide, 2005

  • Käser Lothar. Animismus. Eine Einführung in die begrifflichen Grundlagen des Welt- und Menschenbildes traditionaler (ethnischer) Gesellschaften für Entwicklungshelfer und kirchliche Mitarbeiter in Übersee. - Liebenzeller Mission, Bad Liebenzell, 2004; ISBN 3-921113-61-X

Resursi internetā par šo tēmu