Arhonts

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 10. janvāris, plkst. 09.26, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Arhonti (sengr. ἄρχων - arhōn, ἄρχοντες - arhontes - "valdītājs", no arhein - "valdīt") - augstākās amatpersonas daudzās sengrieķu polisās. Atēnās sākotnēji arhonta amats un statuss bija mantojams uz mūžu (XI gs. p.m.ē., kā vēsta leģendas, Atēnās tika likvidēta basileju vara, bet valdošās dinastijas locekļi - [[Kodrīdi, - kļuva par arhontiem). 752. g.p.m.ē. par arhontiem varēja kļūt arī eipatrīdi, un pilnvaru laiku ierobežoja līdz 10 gadu termiņam. 683. g.p.m.ē. varu sadalīja starp deviņiem uz 1 gadu ieceltiem arhontiem: pirmais arhonts jeb eponīms (archōn epōnymos) bija valsts galva, otrais jeb basilejs (basileus) pārzināja reliģiskos jautājumus, trešais jeb polemarhs (polemarchos) - militāros jautājumus, bet pārējie seši tesmoteti - likumdošanu un tiesas. Solona reformas izmainīja arhontu statusa iegūšanas kārtību: par arhontu varēja ievēlēt arī augstākās mantas cenza klases - pentakosiomedimni, - vēlāk arī hipeji (otrā kārta), bet kopš 456. g.p.m.ē. arī zevgiti. V gs.p.m.ē. arhontu kolēģija zaudēja praktisko nozīmi. Kā goda amats un tituls tas saglabājās līdz pat V gs. Bizantijas laikā par arhontiem dēvēja provinču pārvaldniekus, militāros komandierus, barbaru vadoņus (piemēram, Kijevas lielkņazistes kņazus), vienkārši bagātus cilvēkus.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 82. lpp.