Atšķirības starp "Aristotelis no Stagīras" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Aristotelis no Stagiras''' (''Αριστοτέλης, Aristotelēs'', ~384.-322. g.p.m.ē.) – sengrieķu filosofs, astronoms, loģikas un daudzu citu speciālo zinātņu nozaru aizsācējs, [[Maķedonijas Aleksandrs|Maķedonijas Aleksandra]] skolotājs. Dzimis Stagirā ([[Trāķija]]), izglītību guvis [[Atēnas|Atēnās]] pie [[Platons|Platona]]. 335. g.p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu [[Likejs|Likeju]]. | + | '''Aristotelis no Stagiras''' (''Αριστοτέλης, Aristotelēs'', ~384.-322. g.p.m.ē.) – sengrieķu filosofs, astronoms, loģikas un daudzu citu speciālo zinātņu nozaru aizsācējs, [[Maķedonijas Aleksandrs|Maķedonijas Aleksandra]] skolotājs. Dzimis Stagirā ([[Trāķija]]), izglītību guvis [[Atēnas|Atēnās]] pie [[Platons|Platona]]. 335. g.p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu [[Likejs|Likeju]]. Filosofijā Aristotelis iedalīja: ''teorētiskajā filosofijā'' (par esamību, tās daļām, cēloņiem un pirmssākumu), ''praktiskajā filosofijā'' (par cilvēka dabu un darbību) un ''poētiskajā filosofijā'' (par jaunradi). Zinātnes priekšmets ir ar prātu aptveramais vispārīgais, taču tas pastāv tikai jutekļiem uztveramajā atsevišķajā un ir izzināms ar tā palīdzību: vispārīgā izzināšanas priekšnoteikums ir induktīvs vispārinājums, kas neesot iespējams bez jutekļu uztveres. Pasaulei esot 4 cēloņi: matērija jeb pasīvu tapšanas iespēja; forma (esamības būtība), īstenību, kas matērijai dota kā iespējamība; kustība; mērķi. Pasauli Aristotelis uzlūkoja kā secīgi sekojošas pārejas no "matērijas" un "formu" un otrādi, pie tam matērija ir pasīvais princips, bet forma ir aktīvais princips, uz kuru reducējas kustība un mērķi. Katras kustības pirmavots ir augstāks spēks, "nekustīgais sākotnējais virzītājs". Aristoteļa formālā loģika bija saistīta ar mācību par esamību, izziņas teoriju un patiesības teoriju, jo loģiskās formas viņš vienlaikus uzskatīja arī par esamības formām. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 6. februāris, plkst. 09.48
Aristotelis no Stagiras (Αριστοτέλης, Aristotelēs, ~384.-322. g.p.m.ē.) – sengrieķu filosofs, astronoms, loģikas un daudzu citu speciālo zinātņu nozaru aizsācējs, Maķedonijas Aleksandra skolotājs. Dzimis Stagirā (Trāķija), izglītību guvis Atēnās pie Platona. 335. g.p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu Likeju. Filosofijā Aristotelis iedalīja: teorētiskajā filosofijā (par esamību, tās daļām, cēloņiem un pirmssākumu), praktiskajā filosofijā (par cilvēka dabu un darbību) un poētiskajā filosofijā (par jaunradi). Zinātnes priekšmets ir ar prātu aptveramais vispārīgais, taču tas pastāv tikai jutekļiem uztveramajā atsevišķajā un ir izzināms ar tā palīdzību: vispārīgā izzināšanas priekšnoteikums ir induktīvs vispārinājums, kas neesot iespējams bez jutekļu uztveres. Pasaulei esot 4 cēloņi: matērija jeb pasīvu tapšanas iespēja; forma (esamības būtība), īstenību, kas matērijai dota kā iespējamība; kustība; mērķi. Pasauli Aristotelis uzlūkoja kā secīgi sekojošas pārejas no "matērijas" un "formu" un otrādi, pie tam matērija ir pasīvais princips, bet forma ir aktīvais princips, uz kuru reducējas kustība un mērķi. Katras kustības pirmavots ir augstāks spēks, "nekustīgais sākotnējais virzītājs". Aristoteļa formālā loģika bija saistīta ar mācību par esamību, izziņas teoriju un patiesības teoriju, jo loģiskās formas viņš vienlaikus uzskatīja arī par esamības formām.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 28.-29. lpp.
