Atšķirības starp "Aristotelis no Stagīras" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Aristoteles.png|right|thumb|200px|Aristotelis]] | [[Attēls:Aristoteles.png|right|thumb|200px|Aristotelis]] | ||
| − | '''Aristotelis no Stagiras''' (''Αριστοτέλης, Aristotelēs'', 384.-322. g.p.m.ē.), Nikomaha dēls – sengrieķu filosofs, astronoms, loģikas un daudzu citu speciālo zinātņu nozaru aizsācējs, [[Maķedonijas Aleksandrs|Maķedonijas Aleksandra]] skolotājs. Dzimis Stagirā ([[Trāķija]]), [[Maķedonijas valsts|Maķedonijas]] [[Basilejs|basileja]] Amintas III galma ārsta Nikomaha ģimenē. 369. g.p.m.ē. kļuva bārenis (viņa aizbildnis bija Proksens, kurš arī veica pirmo apmācību dabaszinātnēs). Tālāko izglītību guvis [[Atēnas|Atēnās]] pie [[Platons|Platona]]. 335. g.p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu [[Likejs|Likeju]] jeb ''peripateitisko skolu''. 343. g.p.m.ē. kļuva par jaunā Aleksandra skolotāju. Filosofijā Aristotelis iedalīja: ''teorētiskajā filosofijā'' (par esamību, tās daļām, cēloņiem un pirmssākumu), ''praktiskajā filosofijā'' (par cilvēka dabu un darbību) un ''poētiskajā filosofijā'' (par jaunradi). Zinātnes priekšmets ir ar prātu aptveramais vispārīgais, taču tas pastāv tikai jutekļiem uztveramajā atsevišķajā un ir izzināms ar tā palīdzību: vispārīgā izzināšanas priekšnoteikums ir induktīvs vispārinājums, kas neesot iespējams bez jutekļu uztveres. Pasaulei esot 4 cēloņi: matērija jeb pasīvu tapšanas iespēja; forma (esamības būtība), īstenību, kas matērijai dota kā iespējamība; kustība; mērķi. Pasauli Aristotelis uzlūkoja kā secīgi sekojošas pārejas no "matērijas" un "formu" un otrādi, pie tam matērija ir pasīvais princips, bet forma ir aktīvais princips, uz kuru reducējas kustība un mērķi. Katras kustības pirmavots ir augstāks spēks, "nekustīgais sākotnējais virzītājs". Aristoteļa formālā loģika bija saistīta ar mācību par esamību, izziņas teoriju un patiesības teoriju, jo loģiskās formas viņš vienlaikus uzskatīja arī par esamības formām. Mācībā par izziņu Aristotelis nošķīra drošas zināšanas (''apodiktika'') no varbūtējām, uzskatu līmeņa zināšanām (''dialektika''), ko ar valodas palīdzīvu var sasaistīt vienkopus. Pieredze nav pēdējā instance uzskatu pārbaudišanā un nevis maņas, bet gan prāts tieši saskata zinātnes augstākās premisas kā patiesas. Taču zināšanu augstākās aksiomas, kuras | + | '''Aristotelis no Stagiras''' (''Αριστοτέλης, Aristotelēs'', 384.-322. g.p.m.ē.), Nikomaha dēls – sengrieķu filosofs, astronoms, loģikas un daudzu citu speciālo zinātņu nozaru aizsācējs, [[Maķedonijas Aleksandrs|Maķedonijas Aleksandra]] skolotājs. Dzimis Stagirā ([[Trāķija]]), [[Maķedonijas valsts|Maķedonijas]] [[Basilejs|basileja]] Amintas III galma ārsta Nikomaha ģimenē. 369. g.p.m.ē. kļuva bārenis (viņa aizbildnis bija Proksens, kurš arī veica pirmo apmācību dabaszinātnēs). Tālāko izglītību guvis [[Atēnas|Atēnās]] pie [[Platons|Platona]]. 335. g.p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu [[Likejs|Likeju]] jeb ''peripateitisko skolu''. 343. g.p.m.ē. kļuva par jaunā Aleksandra skolotāju. Filosofijā Aristotelis iedalīja: ''teorētiskajā filosofijā'' (par esamību, tās daļām, cēloņiem un pirmssākumu), ''praktiskajā filosofijā'' (par cilvēka dabu un darbību) un ''poētiskajā filosofijā'' (par jaunradi). Zinātnes priekšmets ir ar prātu aptveramais vispārīgais, taču tas pastāv tikai jutekļiem uztveramajā atsevišķajā un ir izzināms ar tā palīdzību: vispārīgā izzināšanas priekšnoteikums ir induktīvs vispārinājums, kas neesot iespējams bez jutekļu uztveres. Pasaulei esot 4 cēloņi: matērija jeb pasīvu tapšanas iespēja; forma (esamības būtība), īstenību, kas matērijai dota kā iespējamība; kustība; mērķi. Pasauli Aristotelis uzlūkoja kā secīgi sekojošas pārejas no "matērijas" un "formu" un otrādi, pie tam matērija ir pasīvais princips, bet forma ir aktīvais princips, uz kuru reducējas kustība un mērķi. Katras kustības pirmavots ir augstāks spēks, "nekustīgais sākotnējais virzītājs". Aristoteļa formālā loģika bija saistīta ar mācību par esamību, izziņas teoriju un patiesības teoriju, jo loģiskās formas viņš vienlaikus uzskatīja arī par esamības formām. Mācībā par izziņu Aristotelis nošķīra drošas zināšanas (''apodiktika'') no varbūtējām, uzskatu līmeņa zināšanām (''dialektika''), ko ar valodas palīdzīvu var sasaistīt vienkopus. Pieredze nav pēdējā instance uzskatu pārbaudišanā un nevis maņas, bet gan prāts tieši saskata zinātnes augstākās premisas kā patiesas. Taču zināšanu augstākās aksiomas, kuras cilvēki apjēdz spekulatīvi, nav prātam iedzimtas - to priekšnoteikums ir darbība: faktu vākšana, analīze, domu koncentrējot uz faktiem utt. Zinātnes galamērķis esot priekšmeta definēšana, savukārt definēšanas priekšnoteikums ir ''dedukcijas'' apvienošana ar ''indukciju''. Tā kā neesot tāda jēdziena, kas varētu būt visu citu jēdzienu predikāts, un tātad, dažādos jēdzienus nav iespējams apkopot vienā kopējā ''sugā'', tad viņš izveidoja klasifikāciju pēc kategorijām, t.i. ''augstākām sugām'', uz kurām reducējas pārējās patiesi esošā ''sugas''. Kosmoloģijā Aristotelis izveidoja [[Ģeocentrisms|ģeocentrisma]] sistēmu, kas palika kā vispārpieņemta līdz pat XIX gs. vidum.<ref>Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i. tikai ar XIX gs. vidu var runāt par heliocentrismu kā vērā ņemamu teoriju.</ref> |
| + | |||
| + | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
| + | |||
| + | {{atsauces}} | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 6. februāris, plkst. 10.46
Aristotelis no Stagiras (Αριστοτέλης, Aristotelēs, 384.-322. g.p.m.ē.), Nikomaha dēls – sengrieķu filosofs, astronoms, loģikas un daudzu citu speciālo zinātņu nozaru aizsācējs, Maķedonijas Aleksandra skolotājs. Dzimis Stagirā (Trāķija), Maķedonijas basileja Amintas III galma ārsta Nikomaha ģimenē. 369. g.p.m.ē. kļuva bārenis (viņa aizbildnis bija Proksens, kurš arī veica pirmo apmācību dabaszinātnēs). Tālāko izglītību guvis Atēnās pie Platona. 335. g.p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu Likeju jeb peripateitisko skolu. 343. g.p.m.ē. kļuva par jaunā Aleksandra skolotāju. Filosofijā Aristotelis iedalīja: teorētiskajā filosofijā (par esamību, tās daļām, cēloņiem un pirmssākumu), praktiskajā filosofijā (par cilvēka dabu un darbību) un poētiskajā filosofijā (par jaunradi). Zinātnes priekšmets ir ar prātu aptveramais vispārīgais, taču tas pastāv tikai jutekļiem uztveramajā atsevišķajā un ir izzināms ar tā palīdzību: vispārīgā izzināšanas priekšnoteikums ir induktīvs vispārinājums, kas neesot iespējams bez jutekļu uztveres. Pasaulei esot 4 cēloņi: matērija jeb pasīvu tapšanas iespēja; forma (esamības būtība), īstenību, kas matērijai dota kā iespējamība; kustība; mērķi. Pasauli Aristotelis uzlūkoja kā secīgi sekojošas pārejas no "matērijas" un "formu" un otrādi, pie tam matērija ir pasīvais princips, bet forma ir aktīvais princips, uz kuru reducējas kustība un mērķi. Katras kustības pirmavots ir augstāks spēks, "nekustīgais sākotnējais virzītājs". Aristoteļa formālā loģika bija saistīta ar mācību par esamību, izziņas teoriju un patiesības teoriju, jo loģiskās formas viņš vienlaikus uzskatīja arī par esamības formām. Mācībā par izziņu Aristotelis nošķīra drošas zināšanas (apodiktika) no varbūtējām, uzskatu līmeņa zināšanām (dialektika), ko ar valodas palīdzīvu var sasaistīt vienkopus. Pieredze nav pēdējā instance uzskatu pārbaudišanā un nevis maņas, bet gan prāts tieši saskata zinātnes augstākās premisas kā patiesas. Taču zināšanu augstākās aksiomas, kuras cilvēki apjēdz spekulatīvi, nav prātam iedzimtas - to priekšnoteikums ir darbība: faktu vākšana, analīze, domu koncentrējot uz faktiem utt. Zinātnes galamērķis esot priekšmeta definēšana, savukārt definēšanas priekšnoteikums ir dedukcijas apvienošana ar indukciju. Tā kā neesot tāda jēdziena, kas varētu būt visu citu jēdzienu predikāts, un tātad, dažādos jēdzienus nav iespējams apkopot vienā kopējā sugā, tad viņš izveidoja klasifikāciju pēc kategorijām, t.i. augstākām sugām, uz kurām reducējas pārējās patiesi esošā sugas. Kosmoloģijā Aristotelis izveidoja ģeocentrisma sistēmu, kas palika kā vispārpieņemta līdz pat XIX gs. vidum.[1]
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i. tikai ar XIX gs. vidu var runāt par heliocentrismu kā vērā ņemamu teoriju.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 28.-29. lpp.
- Чанышев А.Н. Аристотель. - Мысль, Москва, 1987
