Bīroni

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 7. novembris, plkst. 10.34, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
grāfu Bīronu ģerbonis

Bīronu dzimta (vāc. Hause von Biron, angl. House of Biron, kr. дом фон Биронов, Бироны) – vācu izcelsmes Kurzemes muižnieku dzimta, hercogi Kurzemes un Zemgales hercogistē laikā no 1737. līdz 1795. gadam.

Pirmo reizi rakstītos avotos Bīroni (Biren, Büren, Bühren) fiksēti 1573. gadā, taču it kā pirmais fon Būrens, Matiass ap 1550. gadu ieradies Kurzemē no Vestfāles, kuras Būreni bijuši visnotaļ cienījama birģeru dzimta. 1585. gada 14. jūnijā Klīves muižnieks Karls fon Bīrens (Carell von Buhren) saņēma no hercoga Gotharda Ketlera lēnī Timzas muižu (vēlāk vietas nosaukums mainījās, un to sāka dēvēt par Kalnciema muižu: Kalnzeem, Biringshof). Vēl šis muižnieks dokumentos parādās sakarā ar konfliktu ar Rīgas pilsētu par tiesībām zvejot Babītes ezerā. Pēc Karla nāves Kalnciema muižā palika saimniekot viņa dēls Johans, kurš apprecēja Mītavas pilsoņa meitu Annu Blunku (Bīreniem Mītavā piederēja nams). 1638. gada 20. maijā karalis Vladislavs IV izsniedza diplomu, kas apstiprināja dzimtas dižciltību (diploms šobrīd atrodas Maskavā, Krievijas valsts Centrālajā seno aktu arhīvā, un tajā ir arī heraldiskais ģerboņa apraksts). Dzimta pārtapa par "Bīroniem" piektā Kurzemes hercoga Fridriha Kazimira fon Ketlera laikā, kad Kalnciema muižas īpašnieks Karls (Karl von Bühren; 1653.-1733.) sāka parakstīties dokumentos kā "Bīrons". Vecākais dēls Karls Gustavs, vēlākais Krievijas impērijas armijas ģenerālmajors, turpināja Bīronu baronu līniju. Savukārt jaunākais dēls Ernsts Johans vispirms kļuva par grāfu, bet pēc tam par hercogu. 1730. gadā, Ernstam Johanam Bīronam saņemot grāfa titulu, dzimta tika ierakstīta Kurzemes bruņniecības matrikulā. Hercoga Ernsta Johana jaunākais dēls Karls Ernsts turpināja hercogu Bīronu jaunāko līniju, kas pastāv joprojām. Kopš 1804. gada dzimta tiek titulēta kā prinči - Prinz Biron von Curland,- ko tā nes arī mūsdienās. Mūsdienās dzimts galva ir Kurzemes princis Ernsts Johans Bīrons, fiziķis, kurš dzīvo Ammerlandē pie Štarnbergas ezera, netālu no Minhenes.

Pirmā paaudze:

  • Karls fon Bīrens (?-1612), Kalnciema (Biringshof) kungs, ⚭ Otīlija Kreja
    • Johans, Matiass, Karls, Gothards, Nikolauss, Heinrihs Johans, Otīlija (⚭ Mihaels fon Turnavs), NN (⚭ Dītrihs fon Štiberhauzens)

Otrā paaudze:

  • Johans fon Bīrens (?-1610), ⚭ Anna Blunka
    • Karls, N
  • Matiass fon Bīrens (?-~1651), ⚭ Agnese fon Hertefelde
    • Karls
  • Karls fon Bīrens (?-1645), ⚭ NN Riviusa
  • Gothards fon Bīrens (?-?), ⚭ Izeberta fon Branta
  • Nikolauss fon Bīrens (?-?)
  • Heinrihs Johans fon Bīrens (?-?)

Trešā paaudze:


Bīronu dinastija Kurzemes un Zemgales hercogistes tronī

  • Ernsts Johans fon Bīrons (Ernst Johann von Biron, 1690.-1772.) 1737. gada jūnijā ar Žečpospoļitas karaļa Augusta II ieteikumu, ievēlēts par Kurzemes un Zemgales hercogu (tituls apstiprināts 13. jūlijā).
  • Pēteris fon Bīrons (Peter von Biron, 1724.-1800.) bija pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs. 1795. gadā pēc t.s. 3. Polijas dalīšanas par Kurzemes hercogu senjoru Žečpospoļitas karaļa vietā kļuva teritorijas, tiesību un pienākumu pārmantotājs, Krievijas imperators. Kurzemes un Zemgales muižniecības landtāga sēdē tika pieprasīta hercoga atteikšanās no troņa. 1795. gada 18. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa un titula. Saņēmusi no Krievijas imperatores Katrīnas II zināmu kompensāciju par īpašumiem Kurzemē, Bīronu ģimene pārcēlās uz dzīvi Rietumeiropā. 1804. gadā Krievijas impērijas imperators Aleksandrs I Romanovs Bīroniem piešķīra mantojamu kņaza titulu un 18 000 sudraba rubļu lielu gada pensiju. Kopš tā laika Bīroni vairs nelieto hercogu titulu bet gan ir Kurzemes prinči Bīroni (Prinz Biron von Curland).

Skat. arī: Bīronu dzimtas ģerbonis

Literatūra par šo tēmu

  • Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. - Rundāles pils muzejs, 1992.
  • Kurzemes hercogu kapenes. - Rundāles pils muzejs. 1995.

  • Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
  • Christoph Hermann von Manstein, Memoirs. - English edition, London, 1856
  • Claudius Rondeau, Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892

  • Агамов А.М. Династии Европы 400-2016 : полная генеалогия владетельных домов. – Ленанд: Москва, 2017, 913-917 c.

Resursi internetā par šo tēmu