Atšķirības starp "Balti" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Balti''' – cilšu grupa ([[indoeiropiešu valodu saime]]s baltu atzars), kas 3.-2. g.tk. mijā p.m.ē. apmetās Baltijas jūras austrumu krastā, daļēji izspiežot, daļēji sajaucoties ar vietējām somugru [[auklas keramika]]s, [[Narvas kultūra]]s un Nemunas augšteces kultūras ciltīm, izveidojot t.s. Piemares kultūru, ko jau uzskata par baltiem. Baltu apdzīvotības areāls sniedzās līdz Vislai rietumos, Pripetes baseinam dienvidos, Dņepras augštecei un Okas upei austrumos, Gaujas baseinam ziemeļos. Apzīmējumu "balti" šo cilšu apzīmēšanai ieviesa vācu valodnieks  F. Neselmans 1845. gadā.
+
'''Balti''' – cilšu grupa ([[indoeiropiešu valodu saime]]s baltu atzars), kas 3.-2. g.tk. mijā p.m.ē. apmetās Baltijas jūras austrumu krastā, daļēji izspiežot, daļēji sajaucoties ar vietējām [[auklas keramika]]s, [[Narvas kultūra]]s un Nemunas augšteces kultūras ciltīm, izveidojot t.s. Piemares kultūru, ko jau uzskata par baltiem. Baltu apdzīvotības areāls sniedzās līdz Vislai rietumos, Pripetes baseinam dienvidos, Dņepras augštecei un Okas upei austrumos, Gaujas baseinam ziemeļos. Apzīmējumu "balti" šo cilšu apzīmēšanai ieviesa vācu valodnieks  F. Neselmans 1845. gadā.
  
 
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos etnoģenēzes procesā sāka veidoties atsevišķas baltu sen[[tauta]]s: [[senprūši]], [[jātvingi]], [[lietuvieši]], [[kurši]], [[zemgaļi]], [[latgaļi]], [[sēļi]], [[galindi]]. Saimniecības pamatā bija zemkopība un lopkopība, bet dzīve ritēja nelielās kopienās. I g.tk. vidū sāka veidoties lielākas teritoriālas kopienas, zemes. Raksturīgas bronzas rotaslietas, ģeometriski ornamenti (9.-10. gs. ornamentikā parādās arī dzīvu būtņu motīvi). Reliģiskajos uzskatos un mitoloģijā saglabāja daudz indoeiropiešiem kopīgo sākotnējo iezīmju. Senprūši un galindi laika gaitā asimilējās jaunatnācēju vidū, bet no pārējām sentautām, kuru saplūšana ritēja 15.-16. gs., 17.-19. gs. izveidojās latviešu un lietuviešu tautas.
 
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos etnoģenēzes procesā sāka veidoties atsevišķas baltu sen[[tauta]]s: [[senprūši]], [[jātvingi]], [[lietuvieši]], [[kurši]], [[zemgaļi]], [[latgaļi]], [[sēļi]], [[galindi]]. Saimniecības pamatā bija zemkopība un lopkopība, bet dzīve ritēja nelielās kopienās. I g.tk. vidū sāka veidoties lielākas teritoriālas kopienas, zemes. Raksturīgas bronzas rotaslietas, ģeometriski ornamenti (9.-10. gs. ornamentikā parādās arī dzīvu būtņu motīvi). Reliģiskajos uzskatos un mitoloģijā saglabāja daudz indoeiropiešiem kopīgo sākotnējo iezīmju. Senprūši un galindi laika gaitā asimilējās jaunatnācēju vidū, bet no pārējām sentautām, kuru saplūšana ritēja 15.-16. gs., 17.-19. gs. izveidojās latviešu un lietuviešu tautas.

Pašreizējā versija, 2022. gada 24. oktobris, plkst. 05.41

Balti – cilšu grupa (indoeiropiešu valodu saimes baltu atzars), kas 3.-2. g.tk. mijā p.m.ē. apmetās Baltijas jūras austrumu krastā, daļēji izspiežot, daļēji sajaucoties ar vietējām auklas keramikas, Narvas kultūras un Nemunas augšteces kultūras ciltīm, izveidojot t.s. Piemares kultūru, ko jau uzskata par baltiem. Baltu apdzīvotības areāls sniedzās līdz Vislai rietumos, Pripetes baseinam dienvidos, Dņepras augštecei un Okas upei austrumos, Gaujas baseinam ziemeļos. Apzīmējumu "balti" šo cilšu apzīmēšanai ieviesa vācu valodnieks F. Neselmans 1845. gadā.

Mūsu ēras pirmajos gadsimtos etnoģenēzes procesā sāka veidoties atsevišķas baltu sentautas: senprūši, jātvingi, lietuvieši, kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi, galindi. Saimniecības pamatā bija zemkopība un lopkopība, bet dzīve ritēja nelielās kopienās. I g.tk. vidū sāka veidoties lielākas teritoriālas kopienas, zemes. Raksturīgas bronzas rotaslietas, ģeometriski ornamenti (9.-10. gs. ornamentikā parādās arī dzīvu būtņu motīvi). Reliģiskajos uzskatos un mitoloģijā saglabāja daudz indoeiropiešiem kopīgo sākotnējo iezīmju. Senprūši un galindi laika gaitā asimilējās jaunatnācēju vidū, bet no pārējām sentautām, kuru saplūšana ritēja 15.-16. gs., 17.-19. gs. izveidojās latviešu un lietuviešu tautas.

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 630. lpp.
  • Deņisova R. Baltu cilšu etniskās vēstures procesi m.ē. 1. gadu tūkstotī. // Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstis, 1989., Nr.12(509), 20.-36. lpp.
  • Deņisova R., Boiko M. Mūsu ēras 1. gadu tūkstotis baltu tautu etniskajā vēsturē un tā atbalsis tautas mūzikā. // Grāmata, 1990, Nr.3, 5.-13. lpp.
  • Sedovs V.V. Balti senatnē. - Latvijas Vēstures institūta apgāds: Rīga, 2004. ISBN 9984601439
  • Loze Ilze. Indoeiropieši Austrumbaltijā arheologa skatījumā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1997., Nr3., - 16.-29. lpp.
  • Mugurēvičs Ēvalds. Etniskie procesi baltu apdzīvotajā teritorijā un latviešu tautas veidošanās 6.-16. gs. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1998., Nr2., - 19.-32. lpp.
  • Vasks Andrejs. Baltu izcelsme un agrīnā vēsture - uzskatu plurālisms vai metodoloģijas krīze?. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2000., Nr1., - 46.-67. lpp.
  • Grāvere Rita. Indoeiropiešu atstātās pēdas baltu tautu odontoloģijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1994., Nr3., - 9.-34. lpp.

  • Marija Gimbutas. The Balts. - Frederick A. Praeger: New York, 1963

  • Из древнейшей истории балтских народов. сб.ст. - Рига, 1980
  • Сейбутис А.А. Проблема этногенеза балтов и славян в свете палеогеографии. // Природа, 1980, №11, с. 78-85